Draudzība ir sena un ar ģimeniskām tradīcijām

Noslēdzies konkurss “Mana draudzība ar laikrakstu “Ziemeļlatvija””. Aicinājām lasītājus dalīties sajūtās un atziņās par draudzību ar laikrakstu “Ziemeļlatvija”. Saņēmām siltus un mīļus vārdus no saviem lasītājiem, kas ļoti sasildīja šajā rudenīgajā laikā. Vēstules saņēmām gan elektroniski, gan ar roku rakstītas un personīgi iesniegtas redakcijā, gan pa pastu sūtītas. Prieks par katru no tām.

Lasot mēs sapratām, ka savs stāsts un sava pieredze ar laikrakstu “Ziemeļlatvija” ir katram, bet visi kopā no mums gaida atbalstu un sapratni, jaunākās ziņas un notikumu aprakstus, atbildes uz neskaidriem jautājumiem un problēmu risinājumus, cilvēkstāstus, mūsu novadu uzņēmēju un ražotāju pieredzes aprakstus. Kāds caur mūsu stāstiem nokļūst tur, kur nekad nav bijis, vai uzzinājis par apbrīnu vērtām vietām un lietām. Kādam svarīgas ir sēru ziņas, kāds priecājas par apsveikumiem un kādam caur laikrakstu ir iespēja pateikt paldies. Receptes un izklaides lapas arī ir populāras. Ir kāds, kam laikraksts “Ziemeļlatvija” ir vienīgais draugs. 

Mēs visiem sakām paldies, ka dalījāties ar mums savos stāstos un pieredzē. Katra vēstule un lasītājs mums ir dārgs un svarīgs. Paldies jums! 

“Dzintara” produkcijas dāvanu komplektu mēs dāvinām Ilvijai Ķimsei no Jērcēniem, Antai Lūsei no Valkas un Maijai Zariņai no Smiltenes. Ar dāmām mēs sazināsimies personīgi, lai nodotu dāvanas.

Vienmēr priecājamies un gaidām mūsu lasītāju vēstules. Mēs novērtējam, ka esat ar mums!

Ar dažiem stāstiem mēs vēlamies padalīties.

Ilvija Ķimse Jērcēnos: 

““Ziemeļlatvija” – cauri laiku lokiem – vēl joprojām kopā ar mani un es ar viņu!
Ar atjaunoto “Ziemeļlatviju” no pirmās atjaunotnes dienas uzzinu par tuvākās apkaimes notikumiem, un prieks būt daļai no tā, ka caur “Ziemeļlatviju” citi uzzina par notikumiem pie mums. Laikrakstā ir labi pieredzes stāsti, kāda noderīga recepte un kur nu bez tā, ka uzzinu par kāda došanos mūžības ceļā… par kādu skaistu jubileju…
Lai arī turpmāk izdodas pastāstīt mums interesantā veidā par aktuālo politikā, kultūrā un visā, kas ap mums ik dienu. Turiet roku uz pulsa!”

Anta Lūse Valkā: 

“Arī man gribējās pateikt kādu vārdu par mīļo “Ziemeļlatviju”. Pasūtu vienmēr uz trīs mēnešiem. Vēl tad, kad saucās “Darba Karogs”. Ar nepacietību gaidu otrdienas un piektdienas. Tiklīdz saņemu, vispirms izlasu “redakcijas sleju”. Man ļoti, ļoti patīk Ingas Karpovas izteiktā doma un viedokļi. Ļoti patīk arī Ingūnas Johansones ceļojumu apraksti. Tie ir tik interesanti, ka gribētos tur nokļūt. Šīs abas žurnālistes ir izcilas. Vēl es gribu pateikt mīļus vārdus par savu avīzīti – ja man kādreiz gribējās pateikt kādam “paldies”, “Ziemeļlatvijas” kolektīvs vienmēr it atradis iespēju ievietot avīzē arī manu pateicības rakstiņu. Avīzīti pasūtu redakcijā. Tur ir tik jaukas meitenes. No viņām izstaro siltums un mīļums. Kaut arī pati esmu ļoti sena, “Ziemeļlatviju” pasūtīšu, kamēr dzīvošu.”

Maija Zariņa Smiltenē: 

“Vienā teikumā nebūs, jo mana draudzība ar laikrakstu ir, kopš sevi atceros. Avīzei laika gaitā ir bijuši dažādi nosaukumi, bet, vienalga, viņa ir mīļa. Avīzi pasūtīja vecāki un saņēma abonentu kastītē pastā Smiltenē (3 km).

Kad 1947. gadā sāku iet skolā, ar rakstāmpapīru bija trūcīgi – burtnīcas skola izdeva uz skaita. Tad nu sākās mana draudzība ar avīzi. Vispirms to izlasīja vecāki, tad avīzi izmantoju es. Man ļoti patika zīmēt un rakstīt. Visas neapdrukātās vietas izmantoju, lai zīmētu un aprakstītu un arī kaut ko jaunu izlasītu, jo grāmatu arī nebija daudz. 

Pati avīzi pasūtīju no 1963. gada, tad laukos pastā pasūtīto piegādāja pastniece ar zirga transportu. Kā gan lai nepasūta avīzi, tad taču neko nezinās, kas notiek pilsētās, novadā – apkārtnē. 

Žēl, ka Smiltenē likvidēja vietējo televīziju, lai arī bija tikai “skopās” 20 minūtes, bet bija, ko gaidīt, un galvenie notikumi tika atspoguļoti.
Tagad dzīvoju pilsētā, avīzi lasām ar vīru kopīgi, pēc tam no avīzes tiek izgriezts viss vērtīgais, jo negribas izmest makulatūrā.

Tā ir dzeja – Anitīnas dzejoļi salīmēti lielā kladē, arī pārējā dzeja. Sakrātas visas publikācijas par senioru aktivitātēm, deju kopu “Pīlādzītis”. Viss sakrātais ir apkopots mapēs pensionāru klubiņā. Patīk arī kulinārijas receptes – arī savācu. Tas ir mans hobijs – krāt arī vēsturei un izmantot. Interesanti ir uzzināt par jaunajiem pagastiem novadā. 

Avīzi gaidīšu arī nākamgad!
Paldies “Ziemeļlatvijas” kolektīvam!
Novēlu kolektīvam V. Kokles-Līviņas atziņu:
Lai vienmēr deg tāda ugunsdzirkstelīte,
Kas liek uz priekšu steigties, neapstāties!”

Mārīte Magone Valkā: 

“Cik sevi atceros no agrīnās bērnības, kad sapratu, kas ir grāmata, avīzes, žurnāli, tad manās mājās tie ir bijuši  neatņemami  mājas ikdienas  papildinātāji. Īpaši mans tēvs bija periodikas, ziņu, tai skaitā “Amerikas balss” pārzinātājs, māte vairāk grāmatu, filmu un daiļslidošanas fane. Brālis bija par mani astoņus gadus vecāks, īpaši nerotaļājās un nemācīja mani ne lasīt, ne rakstīt. Ticiet, neticiet, bet lasīt iemācījos no avīzēm. Tēvs man parādīja rubrikas, kur būtu interesantāk priekš manis, un tā es piecu gadu vecumā burtodama lasīju, kamēr vecāki strādāja veikalā. Nevaru apgalvot, ka tieši “Ziemeļlatvijas” priekšteči  bija mani skolotāji, bet noteikti to skaitā.

Ar šodienas skatu un sapratni vērtēju laikrakstu kā svarīgu mūsu dzīves sastāvdaļu, jo, izņemot pastu no kastītes, kā likums, pirmo lasām “Ziemeļlatviju”, jo interese par to, kas notiek mums apkārt, ir patiesa un neviltota, jo, esot sabiedriski aktīviem cilvēkiem, ir nepieciešams zināt un būt informētiem par tuvākā apkārtnē notiekošo. Patīk stiprie cilvēkstāsti, jo tie parāda mums to, cik daudz var izdarīt un realizēt, ja tici savam mērķim un neatmet cerību. Varbūt savtīgi, bet parasti kā pirmo apskatos 2. lpp., kur nereti ir brīnišķīgās Anitas dzejas rindas. Viņa tik trāpīgi un īstajā brīdī ar savu dzeju raksturo tobrīd esošo situāciju gan pozitīvā, gan arī reizēm skumjā  vēstījumā. Un es neesmu vienīgā, kas atzinīgi novērtē Anitas dzejdares talantu. Bez jau minētajām aktualitātēm par jaunāko un svarīgāko novada dzīvē, saistoša arī ir kulinārijas lappusīte, kur nereti var pasmelties kolosālas idejas un tās realizēt. Interesantas ir “der zināt”un “tēmu” lpp., piemēram, pēdējā par Brantu muižu, kur es strādāju trīs gadus, kad tur vēl bija skola. Raksts mudināja mani sazvanīties ar bijušajiem kolēģiem un vienoties tur aizbraukt. Patīk tas, ka ar “Ziemeļlatvijas” darbiniekiem var runāt nebaidoties un nekautrējoties, piedāvāt informāciju, lūgt ievietot rakstu vai interviju  sakarā ar dažādiem projektiem utt. Saprotu, ka arī es esmu jūsu draugs, jo nereti man zvanāt un lūdzat viedokli. Paldies par vērtējumu manai personībai! Ņemot vērā, ka mums nav ne sava TV, ne radio, tad “Ziemeļlatvija” ir mūsu rupors, draugs un cīņubiedrs. Lai veicas arī turpmāk saglabāt lasītāju uzticību!”

Margita Krišjāne:

“Mūsu saimes draudzība ar vietējo laikrakstu ir paaudzēs pārbaudīta vērtība. Arī es turpinu vecāku tradīciju un abonēju laikrakstu. Viens no dienas notikumiem otrdienās un piektdienās ir “Ziemeļlatvija”. To lasa visa ģimene – kā no rīta trīsgadīgais Pēterītis avīzīti pienes pie gultas vecvecmāmiņai Līvijai un pārējiem, tā vakarā pēc darba laikrakstu pārlapo Līvijas mazdēls, arī Pēteris. Mūsmājās “Ziemeļlatviju” lasa četras paaudzes. Laikrakstu dodam lasīt arī citu māju ļaudīm. Dalāmies ar laikrakstā gūto informāciju, izmēģinām tur uzzinātās receptes, izlemjam, kādu grāmatu bibliotēkā izvēlēties, plānojam ieteiktos ceļojumus. Mums ir iespēja “Ziemeļlatvijai” pajautāt, un atsaucīgie žurnālisti palīdzēs noskaidrot un sniegs saprotamu informāciju par novadu un tā ļaudīm. Ejam ārā! Tur pastkastē taču gaida svaiga “Ziemeļlatvija”.”

Dzintra Pandalone Ērģemē:

“Ilggadējs ģimenes draugs, jaunāko ziņu nesējs un iedvesmotājs.

Cik vien sevi atceros no bērnības, mūsu ģimenē vienmēr ir bijusi vietējā avīze. “Mūsu Zeme”, “Darba Karogs” un tagad “Ziemeļlatvija”. Kopā ar laikrakstu esam izdzīvojuši padomju gadus, Atmodu, lasījuši tā laika aktualitātes un rakstus.

Pēc “Ziemeļlatvijas” aicinājuma esam apceļojuši Latvijas skaistākās vietas un pilsētas. Pabijuši Zaķusalā, no kurienes raida LTV, paciemojušies Gaismas pilī, Saeimas namā. Redzējām, kā Rīgā, Mūkusalā, top mūsu avīze.

Avīze tiek gaidīta, katra otrdiena un piektdiena ir kā svētki. Kopā ar vīru sākam lasīt no pirmās lapas.

Prieks lasīt par zināmiem, darbīgiem, izpalīdzīgiem, dāsniem cilvēkiem. Aizkustinošs raksts bija par Mārci Kramu un Gunāru Liedagu.

Ar interesi lasām par kultūras notikumiem, par dzīvniekiem. Interesants bija vēstuļu konkurss par suņiem.

Paldies par portālu “Ziemellatvija”, kurā regulāri skatāmies foto no dažādiem notikumiem.

Avīzi bagātina arī A. Anitīnas un citu autoru dzejoļi, tos esmu savākusi un apkopojusi dzejas kladē.

Sirsnīgs paldies “Ziemeļlatvijas” kolektīvam par avīzi!

Vēlam tikpat radošu garu, enerģiju un daudz lasītāju.”

Mairita Timrote Zvārtavas pagastā:

“Mūsu draudzība ar laikrakstu “Ziemeļlatvija” aizsākās šā gada 1. jūnijā, kad kā pārsteiguma dāvanu vārda dienā no vīra saņēmu jūsu izdevuma abonementu.

Tas bija arī pirmais pasta sūtījums uz mūsu lauku viensētu. Pierādījuma video pielikumā.

Paldies arī uzticamajai pastniecei Lilitai Kalniņai, kuru gan nav sanācis sastapt klātienē, bet viņas darītais darbs ir ļoti novērtējams.

Šajos 5,5 mēnešos esmu kļuvusi par īstenu laikraksta patriotu, ar prieku gaidu katru izdevumu un ar interesi arī lasu. Info ir gana izsmeļošs un ļauj visnotaļ izjust piederības sajūtu “Ziemeļlatvijai”.

Paldies!”