Divu kara gadu mācības

Nekad mūžā neaizmirsīšu to sajūtu, kad, pirms diviem gadiem 24. februāra agrā rītā pamostoties, dzirdēju prātam neaptveramu un pat pirmajā brīdī nesaprotamu frāzi: “Ir sācies karš! Ukrainā!” Torīt man no galvas izlidoja doma par savu īpašo dienu, jo šis karš bija sācies manā dzimšanas dienā. Galvā jaucās visādas domas, vispirms jau par bērniem un mājdzīvniekiem, kā es, ja nu kas notiek, viņus pasargāšu. Kara pirmajās dienās, rakstot rakstus laikrakstam, darba temps samazinājās, jo regulāri ziņu portālos sekoju līdzi jaunākajai informācijai.

Jau kopš kara sākuma, katru vakaru ieslēdzot TV24 kanāla speciālizlaidumu, Nacionālo bruņoto spēku majors Jānis Slaidiņš ir bezmaz vai kļuvis par ģimenes locekli. Gaidīts un uzpasēts. Klausoties viņa vīrišķīgajā balsī, kas skaidro situāciju kara zonā, savu stāstījumu papildinot ar humoru, godavārds, man šķiet, ka viss būs labi. Slaidiņš man licis noticēt arī mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un Zemessardzei. Kādam šķitīs, ka mana ticība balstās uz tik, iespējams, smieklīgu iemeslu, bet tas tā ir, un punkts.

Tāpat es nekad neaizmirsīšu pirms diviem gadiem 3. martā notikušās pirmās intervijas ar kara bēgļiem no Harkivas, kuri ieradās Valkā. Galvenokārt sievietes ar pusaudžiem, spējīgiem jaunajiem basketbolistiem. Ar izbiedētu skatienu, ļoti nogurušām, izmisušām un bālām sejām. Atbildot uz katru manis uzdoto jautājumu, sievietes raudāja, un nav ko slēpt, es raudāju līdzi. Es nekad dzīvē negribu piedzīvot to sajūtu, ka pusstundas laikā man ir jāpamet savas mājas, jo virs galvas lido šāviņi un sprāgst bumbas. Nevienam cilvēkam es nenovēlu ko tādu piedzīvot. Taču tas notiek joprojām Eiropas pašā sirdī – ukraiņu tauta, lejot savas asaras un asinis, cīnās ne tikai par savas zemes, bet arī par mūsu brīvību.

Kara otrās dienas priekšvakarā, noklausoties Latvijas Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča uzrunu Krievijas pilna mēroga militārā iebrukuma Ukrainā gadadienai veltītajā Saeimas ārkārtas sēdē, jau kuro reizi pārliecinājos, ka mūsu prezidents nav nekāda politiskā marionete. Viņa teiktie vārdi: “Austrumu robežas izbūves epopeja ir jāpabeidz. Mūsu valsts robežas militārās aizsardzības sākotnējā fāze ir jāievieš tagad. Ceļi jāpārrok un bloķējošas konstrukcijas jāpiegādā uz robežu. Tagad! Ir jānodrošina NATO brigādes izvietošanas priekšdarbi. Ir jāstiprina mūsu Valsts aizsardzības dienests un Zemessardze. Tas ir mūsu drošības pamats. Ugunsdzēsējiem, policistiem un robežsargiem ir jāsniedz viņu atlīdzības pieauguma perspektīva. Tas ir 2025. gada valsts budžeta jautājums. Tiesu varai ir pēdējais laiks aptvert, ka noziegumi pret valsti nav ierindas huligānisms. Sodiem ir jābūt bargiem un taisnīgiem. Pašvaldībām un iedzīvotājiem ir jānodrošina skaidrs rīcības algoritms un iespējas to nekavējoties uzzināt apdraudējuma gadījumā. Tas tieši attiecas uz jau esošo patvertņu apzināšanu un iedzīvotāju apziņošanas sistēmas pilnveidi.

Ekonomiskie sakari ar Krieviju ir jāizbeidz. Tā nauda, ko mūsu uzņēmumi cer nopelnīt, mums labklājību nenesīs. Katrs cents ir atbalsts Krievijas karadarbībai.”

Es ticu, ka visas pasaules demokrātiskās valstis sadosies rokās un uzvaru svinēs veselais saprāts. Slava Ukrainai, slava varoņiem!