Dažādi ceļi,bet mērķis viens

Tūdaļ pāršķirsim kalendāra lapu un septembris jau klāt. Par Zinību dienu šoreiz vēl ne. Tas viss vēl priekšā – nākamnedēļ savstarpējās sarunās vienam ar otru un arīdzan laikraksta lappusēs tiks iztirzāts.

Baudot pēdējos rītus, kad pēc modinātāja zvana ir jāceļas pašai, nevis jāmodina vēl kāds cits uz gatavošanās skolai rituālu, vai ziniet, ko es apbrīnoju? Es apbrīnoju tos vecākus, kuri ir izvēlējušies savām atvasītēm dot iespēju izbaudīt neierastu izglītības ceļu – tālmācību vai mājmācību. Starp šiem abiem, protams, ir atšķirība, bet tie abi prasa no bērniem un vecākiem milzīgu disciplīnu, ikdienas pielāgošanu, darba dienas menedžēšanu un galu galā stabilu nervu sistēmu.

Bērna veselības stāvoklis, psiholoģiskā gatavība skolai, vecāku neapmierinātība ar pašreizējo mācību sistēmu skolās – tie ir tikai daži iemesli, kāpēc vecāki saviem bērniem izvēlas mājmācību vai tālmācību.

Nupat noskatījos smeldzīgu kāda Latvijas Televīzijas veidota raidījuma sižetu (ieraksts gan bija tapis kādu laiku iepriekš), kur kāda mamma atklāti dalījās savā pieredzē, kāpēc bērnu nācās no parastas skolas pārcelt uz tālmācības izglītības iestādi. Šim lēmumam bija dažādi iemesli, bet viens no galvenajiem, viņš bija audzēknis, kuram piešķirts speciālās izglītības kods. Bērnam bijušas problēmas gan komunikācijā ar vienaudžiem, gan pedagogiem. Manuprāt, mamma izvēlējās ne to vieglāko ceļu, nevis mainot skolu, bet izvēloties tālmācības ceļu. Un tas viss par labu savam bērnam.

Interviju laikā esmu iepazinusi vairākas ģimenes gan Valkas, gan Smiltenes novados, kur bērni mācās tālmācībā. Par izbrīnu, vairāk esmu dzirdējusi izskanam pozitīvo nekā negatīvo iezīmju šādai izvēlei. Tas nozīmē, ka šīm ģimenēm šāds izglītības modelis ir pieņemams un saprotams.

Lai kādu izglītības ceļu katrs arī ietu, vecākiem ir jāaug kopā ar bērniem, un tas ir fakts – jāzina, jāseko līdzi tam, kas notiek mācību iestādē, kādu vielu viņi apgūst, jo, kā mēs labi zinām, tās prasības, kas ir tagad, uzsākot skolas gaitas un visā pamatizglītības ceļā, vairs nevar salīdzināt ar tām, kuras bija laikā, kad mēs, vecāki, uzsākām savas skolas gaitas. Mainījies ir daudz kas, sākot no vērtēšanas sistēmas un skolas vides līdz izglītības programmu standartiem, ar ko jātiek galā, pabeidzot vienu vai otru klasi.

Vienmēr atminēšos bērna klases audzinātājas vārdus vecāku sapulces pirmajā dienā. “Tagad arī jūs, vecāki, sāksiet mācīties pirmajā klasē…” Pilnīga taisnība! Un tā katru gadu pa vienam gadam klāt, arī vecākiem ir jāmācās otrajā, trešajā, ceturtajā klasē un tā tālāk.

Gribas vēlēt skolotājiem un vecākiem – savstarpēju sadarbību un sapratni. Vecākiem veltīt pietiekami daudz uzmanības, būt līdzās saviem bērniem. Ikdienas steigā un darbos nereti tas ir izaicinoši, bet nebūt ne neiespējami.