Kopš neatminamiem laikiem šis ir brīdis, kad jāpaspēj novākt ražu, pirms to nav paspējis samērcēt lietus vai “nokost” salnas. Tieši tāpēc septembris man vienmēr ir asociējies ar kartupeļu ražas novākšanas talkām. Šonedēļ laikapstākļi turpina lutināt un lielākoties jau daudzi kartupeļu laukus ir nolasījuši. Raža kā nu kuram saimniekam padevusies – ar lielākiem vai mazākiem tupenīšiem, bet kartupeļu pagrabi pildīt pildās.
Neatkarīgi no tā, vai mazdārziņā jānorok piecas vagas kartupeļu vai nepilns hektārs, latviešiem joprojām tīk rīkot talkas jeb, kā citiem labpatīk teikt, sarīkot plezīru. Kāpēc gan ne, ja nereti šī ir vienīgā reize gadā, kad sanāk tuvāki un tālāki radi, draugi un kaimiņi, lai kopā izdarītu labu darbu, kārtīgi pastrādātu.
Ar kartupeļu talkas bildēm un iespaidiem daudzi steidz dalīties sociālajos tīklos. Visai iespaidīgi aizvadīta kāda kartupeļu talka Smiltenes pusē. Tur par godu kartupeļu talkai bijusi pat sava tematika – visiem talciniekiem bija jāierodas baltās zeķēs, bet dāmām kleitās. Kāpēc gan darbu nepadarīt par svētkiem, tā izteikusies pati saimniece. Tikmēr talcinieki apgalvo, ka tiešām visi noteikumus arī pildījuši godam. Ideja apsveicama un citiem par piemēru, kā tradicionālai talkai piešķirt savu “odziņu”.
Saka, ka mūsdienās bērni nemaz nezina, kas ir kartupeļu talka. Tā nu gan nevar teikt par Trapenes skoliņu (pirmsskolas grupiņas un skolas bērniem), kur rudens ražas laikā ir tradīcija piedalīties kartupeļu talkā, – to skolā izdevies saglabāt gadu no gada. Arī šajā mācību gadā bērni kopā ar vecākiem, skolas darbiniekiem devās uz zemnieku saimniecību “Skapari”, lai piedalītos kartupeļu talkā. Kā pievienotā vērtība šādam pasākumam acīmredzami ir darba iemaņu mācīšana bērniem, kā teikt, ar praktisku pieredzes gūšanu.
Katrs, kurš ir bijis īstas talkas dalībnieks, zina, ka talkošanas reizē, sanākot kopā saimei, radiem, draugiem un kaimiņiem, lauku darbi vairs nešķiet tik smagi, bet pāri visam ir kopā būšanas prieks un piedzīvojumiem bagāta diena.
Arī manos ģimenes laukos kartupeļi tiek stādīti gadu no gada. Tupeņu talkas palikušas siltās atmiņās. Tā vienmēr bija tāda pamatīga rosīšanās, ar savu azartiņu – ātrāk piebērt pilnu grozu vai atrast interesantāk padevušos kartupeli, ko atlikt malā un rūpīgi noglabāt, lai nestu uz skolu Miķeļdienas ķiņķēziņu izstādei. Tiesa, pēdējos gados arī manā pusē kartupeļi tiek nolasīti ar kartupeļu novākšanas kombainu un var izlīdzēties ar dažu cilvēku darbaspēku, bet tas nenozīmē, ka talkas dienas tradīcijas paliek novārtā. Arī tad talkas diena vienmēr tiek aizvadīta kā nākas – pēc labi padarīta darba visi talcinieki sanāk kopā, lai cienātos ar saimnieku sarūpētu mielastu, kur visupirms uz šķīvja jābūt siltām kartupeļu pankūkām.
Reklāma