Būt vai nebūt vēja enerģijai Latvijā?

Latvijai ir milzīgs potenciāls atjaunojamās enerģijas izmantošanā, pašlaik progress šajā jomā ir visai lēns. Latvijas Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam paredz, ka Latvijai 2030. gadā vajadzētu uzstādīt 800 megavatu (MW) vēja enerģijas jaudas, taču pašreiz līdz mērķa sasniegšanai tāls ceļš ejams, jo Latvijā sasniegtā jauda – nepilni 80 MW – saglabājusies nemainīga pēdējos desmit gadus. Priekšā ir vēl daudz darba.

Kādi ir ieguvumi no vēja enerģijas?

Vēja enerģija, salīdzinot ar citiem enerģijas resursiem, ir tīrāka, ilgtspējīgāka, drošāka un lētāka. Kaut gan joprojām ir vairāki šķēršļi, kas attur aktīvāk radīt vēja parkus un ar lielāku atdevi ražot elektrību. Pēc Vēja enerģijas asociācijas vadītāja Andra Vanaga teiktā, viens no tādiem ir normatīvā regulējuma sakārtošana vēja parku attīstībai sauszemē, kā arī nepieciešams izstrādāt atkrastes vēja enerģijas normatīvo aktu bāzi. Arī sabiedrības pretestība plašākai vēja enerģijas izmantošanai Latvijā pašlaik ir būtisks izaicinājums, un šeit  diskusijas un dialogs ir galvenais virzītājspēks jaunu vēja enerģijas projektu attīstībā. Tikmēr Latvijā daļa pašvaldību un sabiedrības ir pret vēja parku būvi. 

Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks enerģētikas jautājumos Andris Akermanis uzsver – lai mainītu pašvaldību un sabiedrības nostāju, būtu jāsāk ar aktīvāku valsts iesaisti – diskusiju uzsākšanu, savu risinājumu piedāvāšanu un likumdošanas mainīšanu. Iedzīvotājiem trūkst skaidrības par to, kādas ir vēja parku priekšrocības dažādās jomās, ko arīdzan varētu mainīt ar aktīvāku informēšanu un dialogu starp valsti un sabiedrību.

Vēja enerģijai Latvijā attīstoties, paralēli jārada iespējas to uzglabāt, pārvēršot  ūdeņradī, uzskata speciālisti. Šobrīd pilotprojekta gaitā daļa “Rīgas satiksmes” transportlīdzekļu tiek darbināti ar ūdeņradi, kas, ražojot to no atjaunojamajiem resursiem jau tuvākajā nākotnē, sniegtu iespēju arī Latvijas pašvaldībām būtiski samazināt sabiedriskā transporta radītās emisijas un rūpēties par gaisa kvalitāti pilsētās. Pašreiz zaļais ūdeņradis salīdzinājumā ar zilo ūdeņradi jeb to, kas ražots no elektroenerģijas, kas nākusi no fosilajiem kurināmajiem, izmaksu ziņā ir dārgāks. 

Atklājot, kāds ir Latvijas potenciāls izmantot zaļo ūdeņradi, Latvijas Ūdeņraža asociācijas vadītājs Aivars Starikovs norāda, ka viss atkarīgs no tā, cik aktīvi tiks strādāts pie vēja enerģijas nozares attīstības un kāds būs šīs enerģijas pielietojums, vai pratīsim to izmantot arī transporta sektorā. Tās ir galvenās atziņas, kas šopavasar izskanēja vēja enerģijai veltītajā konferencē “WindWorks. Powering Latvia’s energy future,” ko rīkoja Vēja enerģijas asociācija sadarbībā ar Dānijas vēstniecību Latvijā un biznesa tehnoloģiju platformu “Bismart”. 

Pērn Latvijā nav izveidots neviens vēja parks

Eiropā kopējā vēja enerģijas jauda ir 220 GW, Latvijā – joprojām tikai nepilni 80 MW, nemainīga kopš 2012. gada. Aizvadītajā gadā Eiropā izveidoti jauni vēja parki ar 14,7 GW jaudu (Eiropas Savienības valstīs – 10,5 GW), liecina asociācijas “WindEurope” apkopotie dati. 

Latvijā aizvadītajā gadā nav izveidots neviens jauns vēja parks, joprojām jaudai paliekot nemainīgai – 78,6 MW apmērā. Latvijas Vēja enerģijas asociācija aicina valstiskā līmenī risināt sasāpējušos likumdošanas un starpnozaru sadarbības jautājumus, lai sniegtu iespēju Latvijā pilnvērtīgi attīstīt vēja enerģijas apguvi.

“Aizvadītais gads pandēmijas dēļ ir bijis sarežģīts visiem, arī Eiropas vēja enerģijas nozarei izaugsmes temps bijis lēnāks, nekā paredzēts, tomēr tas nav apstājies. Redzam jaunas vēja enerģijas apguves uzlecošās zvaigznes, piemēram, Polija, tāpat arī valstis, kas jau spēj teju pusi enerģijas nodrošināt no atjaunojamās vēja enerģijas, piemēram, Dānija un Īrija. Diemžēl mūsu vieta Eiropas vēja kartē nav mainījusies – esam apakšgalā, un aizvadītais gads ir pagājis, mīņājoties uz vietas, ar daudz runām, bet maz darbiem, kas tiešām veicinātu nozares attīstību,” saka Latvijas Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Andris Vanags.

Latvijā patlaban ir nemainīgi trešā mazākā uzstādītā vēja enerģijas jauda Eiropas Savienībā (78,6 MW pēc Latvijas Vēja enerģijas asociācijas datiem), apsteidzot tikai Slovēniju un Slovākiju. Lietuvā vēja enerģijas jauda ir septiņas reizes lielāka nekā Latvijā (548 MW), bet Igaunijā – četras reizes lielāka (320 MW). Lietuvā vēja enerģija veido 13% no saražotā apjoma, Igaunijā – 11%, savukārt Latvijā – tikai 2%.

2020. gada noslēgumā Eiropā darbojās vēja parki, kuru kopējā jauda bija 220 GW. Aizvadītajā gadā izveidoti jauni vēja parki ar 14,7 GW jaudu, 80% no tiem – uz sauszemes. Visaktīvākās vēja enerģijas apguvējas pērn bijušas Nīderlande (uzstādīti 2 GW), Vācija (1,7 GW), Norvēģija (1,5 GW), Spānija (1,4 GW) un Francija (1,3 GW).

“Vēja enerģija patlaban veido 16% no visas Eiropas saražotās elektrības. Tomēr jauni vēja parki Eiropā netop pietiekami ātrā tempā, lai nodrošinātu Eiropas Savienības klimata un enerģijas mērķus. Galvenā problēma ir atļauju izsniegšana. Atļauju saņemšanas noteikumi un procedūras ir pārāk sarežģītas, uzraugošajās iestādēs ir nepietiekams cilvēkresursu daudzums, lai efektīvi apstrādātu un izvērtētu pieteikumus. Valdībām šis jautājums būtu jārisina, pretējā gadījumā zaļais kurss ir apdraudēts,” saka asociācijas “WindEurope” vadītājs Džails Diksons (Giles Dickson).

Lai arī Eiropā kopējā vēja enerģijas jauda sasniedz jau 220 GW, tomēr “WindEurope” norāda, ka attīstības tempi ir pārāk lēni, lai sasniegtu nospraustos zaļā kursa mērķus un klimatneitralitāti. Eiropā turpmākajā piecgadē ik gadu vēja parku jaudu plānots audzēt par 15 GW, taču, lai nodrošinātu 55% emisiju samazinājumu, gadā uzstādītā vēja enerģijas jauda būtu jādubulto.

Samazina ierobežojumus vēja staciju izvietošanai

2020. gada 13. oktobrī Ministru kabinetā apstiprināts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas sagatavotais noteikumu projekts “Grozījumi Ministru kabineta 2013. gada 30. aprīļa noteikumos Nr. 240 “Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi””, kas paredz labvēlīgākus nosacījumus vēja elektrostaciju un vēja parku attīstībai, tostarp pieļaujot to izvietošanu mežos. Atbalstot vēja elektrostaciju izbūvi mežu teritorijā, ir ņemts vērā vides ekspertu un ornitologu viedoklis.

Precizēts arī minimālais pieļaujamais attālums līdz dzīvojamām un publiskām ēkām, kas nevar būt mazāks par 500 metriem. Attālums noteikts, ņemot vērā ietekmes uz vidi novērtējumu, kā arī vēja elektrostaciju tehnoloģisko attīstību. Minimālie attālumi arī jāievēro, ja tiek plānota jauna dzīvojamā vai publiskā apbūve esošo vēja elektrostaciju un vēja parku tuvumā.

Par vēja elektrostaciju izvietošanu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu teritoriju tuvumā regulējums netiek mainīts – saglabājas prasība izvērtēt to ietekmi uz ainavu, ņemot vērā konkrēto situāciju un kultūras pieminekļu specifiku. 

Līdz šim vēja elektrostacijas un vēja parkus varēja izvietot tehniskās apbūves, lauksaimniecības un rūpniecības teritorijās, savukārt grozījumi dos iespēju izvietot tos izstrādātajos kūdras purvos, kas atbilst mežu teritorijai. Tāpat grozījumi paredz, ka mežu  teritorijās papildus būs atļauta lauksaimnieciskā to izmantošana, piemēram, dzērveņu, krūmmelleņu audzēšana izstrādātajos kūdras purvos, tādējādi nebūs nepieciešams veikt teritorijas plānojuma grozījumus, lai mainītu zonējumu.

Zemgalē plānoti divi vēja parki

Zemgalē tuvākajā laikā paredzēts uzbūvēt divus vēja parkus – vēja elektrostaciju parku “Pienava” Tukuma novadā un “Dobele” Dobeles novadā. Tomēr vēl īsti nav skaidrs, vai un kad šie parki taps, jo bijuši gan iedzīvotāju protesti ar aktīvām debatēm sabiedriskās apspriešanas sanāksmēs un parakstu vākšanu, gan tiesu darbi.

Šā gada 28. jūlijā Administratīvā rajona tiesa lēma apmierināt SIA “Pienava Wind” pieteikumu par vēja elektrostaciju parka “Pienava” būvniecību Tukuma novadā. Tiesa lēma apmierināt uzņēmuma pieteikumu Tukuma novada domes pērnā gada 25. marta lēmumu atzīt par prettiesisku un nosprieda uzdot Tukuma novada domei izdot “Pienava Wind” labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru tiktu akceptēta “Pienava Wind” paredzētā vēja elektrostaciju parka “Pienava” būvniecība Tukuma novadā, viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas. Tukuma novada dome šo lēmumu augustā pārsūdzēja Administratīvajā apgabaltiesā.

Ņemot vērā tiesas atzinumu, “Pienava Wind” turpinās vēja parka attīstību, par primāro darbu izvirzot būvprojekta sagatavošanu un saskaņošanu. Vēja parks “Pienava” sastāvēs no 22 vēja turbīnām, tā izveidei paredzētās investīcijas sasniegtu aptuveni 150 miljonus eiro. Tā būtu viena no līdz šim lielākajām privātajām investīcijām Latvijas enerģētikas sektorā, radot ievērojamus ekonomiskos un sociālos ieguvumus Tukuma novada pašvaldībai un valstij kopumā.

Savukārt Dobeles novada pašvaldība 28. jūlijā, pamatojoties uz vēja elektrostaciju parku attīstītāja SIA “Dobele Wind” iesniegumu par paredzētās darbības akceptu vēja elektrostaciju parka “Dobele” būvniecībai Dobeles novadā, ir nosūtījusi atbildes vēstuli, kurā informē, ka lēmums tiks pieņemts plānotajā kārtējā novada domes sēdē 28. oktobrī. 

Gunārs Pētersons, sikspārņu pētnieks

Sikspārņi iet bojā vēja parkos visā pasaulē, arī Latvijā. Taču, ja gribam veicināt alternatīvās enerģijas attīstību pasaulē, Eiropā, Latvijā, ir jāmeklē citi, mazāk sāpīgi risinājumi. Tas ir mans emocionāls viedoklis, bet man nepatīk ainava ar vēja ģeneratoriem. Tomēr mēs nekur neizbēgsim no vēja enerģijas, to redzam kaut vai no Eiropas valstu, Lietuvas un Igaunijas piemēra, kur šis enerģijas veids ir daudz vairāk attīstīts. Patlaban nav zināma neviena atbaidīšanas ierīce, kas varētu novērst sikspārņu tuvošanos vēja stacijām. Sikspārņu zudumus šobrīd var ierobežot, samazinot vēja parku darbību laikā, kad ir mazs vējš (pierādīts, ka tieši tad sikspārņi visvairāk lido), – tad vēja parki nestrādā. Bet vēja parku īpašnieku vidū raisās diskusijas, kas skaitās mazs vējš – pieci metri sekundē, seši vai septiņi metri sekundē. Tad viņi rēķina, cik daudz enerģijas netiks saražots, kādi būs zaudējumi. Un rodas jautājums – cik mēs esam gatavi par to maksāt dārgāk? Domāju, ka Latvijas sabiedrība nebūs ar mieru maksāt. 

Gatis Galviņš, SIA “Eolus” valdes loceklis

“Vēja enerģija, salīdzinot ar citiem enerģijas avotiem, ir ilgtspējīgs, videi draudzīgs un lētākais risinājums, kam vienlaikus ir iespēja kļūt par reālāko alternatīvu elektroenerģijas cenu stabilizēšanai. Pašlaik ir audzis elektroenerģijas pieprasījums, līdz ar to kāpj arī elektroenerģijas cenas, tāpēc jau šobrīd ir skaidrs, ka esošie elektroenerģijas ražošanas avoti ir jādiferencē. Ar vēja enerģiju varam vienlaicīgi sasniegt divus mērķus – dzīvot zaļāk, uz ko šobrīd tiecas visa Eiropa, un dažādot enerģijas ieguves avotus.

No plaši pielietojamām tehnoloģijām elektroenerģijas ražošanai bez kurināmā izmantošanas ir 3 avoti: saule, vējš un ūdens. Ūdens resursus elektrības ieguvei mēs esam tik pat kā izsmēluši, līdz ar to ir pēdējais laiks skatīties citu atjaunīgo energoresursu virzienā. Mēdz būt priekšstats, ka vēja turbīnu būve aizņem daudz vietas, kas nevar tikt citādi izmantota. Vienai 6 MW vēja stacijai ir nepieciešami 0,5 hektāri zemes, savukārt līdzvērtīgam saules parkam aptuveni 20 hektāri. Zem vēja ģeneratora var turpināt apstrādāt zemi un audzēt labību, bet saules paneļu parkā, visticamāk, varētu ganīt tikai aitas un trušus. Kā viens no biežākajiem argumentiem, ko min kā iemeslu, lai netiktu būvēti vēja parki, ir to troksnis, kas traucētu apkārtnē dzīvojošos iedzīvotājus. Patiesībā troksnis, ko rada kustībā esoša vēja elektrostacija, kas atrodas 500 metru attālumā no trokšņa mērījuma vietas, nav lielāks par troksni, ko rada sadzīves tehnika mājās. Piemēram, ledusskapis, veļas mašīna vai mikroviļņu krāsns izdala skaņas 45 decibelu apmērā, kamēr vēja turbīnas veidotais troksnis sasniedz vien 40 decibelus. Diemžēl joprojām ir daudz mītu saistībā ar vēja ģeneratoriem, tāpēc, uzskatu, ka viens no mūsu uzdevumiem ir izglītot sabiedrību, ka vēja enerģija Latvijā sniegtu ieguvumus.

Jāuzsver, ka “Eolus Vind” ir viens no vadošajiem vēja parku attīstītājiem Ziemeļeiropā un kopējā uzņēmuma uzstādītā enerģijas jauda līdz šim sasniegusi vairāk nekā 1400 MW. Ņemot vērā Latvijas augsto attīstības potenciālu nozarē, 2011. gadā Eolus atvēra filiāli Latvijā. Jāatgādina, ka Latvijas pirmo hidroelektrostaciju – Ķeguma HES, kas elektrību sāka ražot 1990. gadā, – uzbūvēja Zviedrijas kompānija “Svenska Enterpraden A.B.”. Mans uzdevums ir Latviju iepazīstināt arī ar vēja enerģiju. “Eolus” iegulda ilgtspējīgos projektos, atbalstot Latvijas centienus un ambīcijas sasniegt klimata neitralitāti, ES zaļā kursa mērķus, kā arī ar savu pienesumu veicinām vietējās ekonomikas izaugsmi un nodrošinām darba vietas.”

Rolands Lebuss, ornitologs

Latvijas apstākļos, manuprāt, labākais un visnekaitīgākais alternatīvās enerģijas veids būtu saules parki. Runājot par vēja parkiem, ja tos izvieto drošās vietās, sadursmes ar putniem ir minimālas – uz vienu vēja staciju līdz vienam putnam. Ir bijuši arī 13 putni uz vienu staciju gadā, bet tad tā atrodas neveiksmīgā vietā. Pats regulāri braucu uz vēja parkiem skatīties, paeju pa apakšu, un līdz šim nav bijuši gadījumi, kad es būtu atradis līķu kaudzes. Ik pa laikam kāds putns tiek nosists, tajā skaitā arī jūras ērglis, bet, piemēram, stikla un spoguļvirsmas nogalina daudz vairāk putnu nekā viena vēja stacija. Tāpat arī viens autovadītājs Latvijā katru gadu notriec vairāk putnu nekā vēja stacija. Vēja enerģija, pat tai intensīvi attīstoties pasaulē un Eiropā, ir viena no nenozīmīgākajām nozarēm – putnu nāves izraisītājām. Globālās klimata pārmaiņas skar arī putnus un to dzīves telpu. Putnu, arī reto, skaits samazinās tādas lauksaimniecības un mežsaimniecības dēļ, kāda Latvijā tiek praktizēta. Ja mēs patiešām gribētu saudzēt putnus, tad cilvēka darbība būtu jāierobežo līdz minimumam, bet tas ir grūti izdarāms, jo putni ir visur. Eiropā gandrīz nav vietu, kur nevarētu ieraudzīt vēja stacijas. Un putni nav roboti. Tās ir dzīvas būtnes, kam piemīt spēja mācīties un apgūt jaunas iemaņas, un tie vairāk vai mazāk ir adaptējušies. Efektīvas metodes, kā atbaidīt putnus un dabūt tos prom no vēja parkiem, šobrīd nav. Ir daži eksperimentāli paņēmieni, kuru efektivitāte ir pierādījusies atsevišķās vietās un apstākļos. Parādās metodes, kas varētu palielināt iespēju ļaut putniem labāk ieraudzīt vēja staciju, piemēram, rotoru nokrāsot kontrastējošās krāsās, taču tas parasti ir pretrunā ar pašvaldību plānojumu, noteikumiem un cilvēkiem nepatīk, jo tie būs labāk redzami. Un, kad cilvēkam kaut kas traucē, tad putni tiek aizmirsti. Tas attiecas arī uz aktīvistiem un organizācijām, kas putnus izmanto kā argumentu, lai nebūvētu vēja parkus, – ikdienā viņiem putni ir vienaldzīgi. Nereti ir tā – vietās, kur Latvijā varētu attīstīt vēja parkus un putniem ir maksimāli labvēlīgi kritēriji, notiek sadursmes ar cilvēkiem, aizsargjoslām un apbūvi. Arī intensīvas, industriālajā  lauksaimniecībā izmantojamas zemes nav nekādas dzīvās dabas krātuves, tur varētu attīstīt vēja parkus, bet atrodas cilvēki, kuri to nevēlas. Kaķis tiek pataisīts melnāks, kā ir, – tāda ir mana pārliecība. Tiek sacelta liela brēka par neesošu problēmu, un putnu piesaukšana bieži vien tiek izmantota savtīgos nolūkos. Kāpēc šie cilvēki necīnās pret pesticīdu lietošanu? Esmu piedalījies gandrīz visu Latvijas vēja parku izvērtēšanā, tai skaitā Dobeles un Tukuma. Pēc tam esmu saņēmis arī telefona zvanus, kur tieku nosaukts par nopirktu ārzemju aģentu. Vēja parkus nevar nebūvēt, jo Latvijai ir jāizpilda sava apņemšanās. Pretējā gadījumā var nākties maksāt lielas soda naudas. 

Publikāciju sagatavoja: Andra Ozola

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild SIA “Reģionu Mediji”.