Būt saimniekam savā zemē

Daudziem novembris nav tas mīļākais mēnesis, un nav nemaz jāskaidro, kāpēc. Bet, pateicoties sarkanbaltsarkanās krāsas nozīmei, mārtiņrožu sīkstumam un nenotveramajam laika ritējumam, tas gadu no gada kļūst par sava veida atskaites punktu. Ne velti mums ir gadskārtu svētki Mārtiņi jeb Mārtiņdiena, kas ir seni mūsu tautas svētki, tiek uzskatīti par saimnieciskā gada noslēgumu, iezīmējot pieguļas un ganu laiku beigas, apkūlības.

Lai gan lauksaimniekiem darba ir pārpārēm katru dienu, līdz ar Mārtiņdienu ikdienas steiga kļūst mazāka un gribas ticēt, ka šajā laikā izdodas mazliet ievilkt elpu, lai atskatītos uz paveikto, redzētu sava darba augļus klētīs un pagrabos.

Esmu priecīga, ka daudzu gadu garumā man ir bijusi iespēja iepazīt, uzklausīt un pierakstīt šos stāstus, jo par katru varētu sarakstīt grāmatu, katrā saimniecībā tas ir savs stāsts par darbu, sajūtām, cilvēkiem. Citējot kādas Vidzemes saimniecības pausto: “Cilvēki bieži ļoti vienkāršoti uztver lauksaimnieku darbu. Mūsu grāmatas pamatā būtu ģimene. Par to, kā no klaja, slapja lauka veidojām saimniecību vairāk nekā 20 gadu garumā. Bez palīdzības, liekot kapeiciņu pie kapeiciņas, to visu zemē. Kā sākām divatā. Kā zem mazajām ābelītēm vai meža malā gulēja bērni, bet mēs pa to laiku strādājām. Kā bērni auga. Kā lauks viņi aug par krietniem cilvēkiem, kuri zina, ka izaudzēt tomātu ir kā sagaidīt bērnu. No februāra līdz novembrim. Par to, cik svarīgi ir bijuši cilvēki, kas atbalsta. Un saprot. Par sapņiem. Visas dzīves garumā. Par ceļu, kuru vienmēr jutuši zem kājām. Par mērķi, kas ceļa galā. Par pārliecību, ka tiksi atpakaļ uz ceļa, kad esi iekļuvis grāvī. Par neapstāšanos, kad grūti. Kad domas dalās. Par turpināšanu. Par paļaušanos un ticību saviem spēkiem. Par daudziem citiem par, jo stāstam būtu vēl daudz sadaļu. Mēs ticam. Un turpinām.”

Vai nav zelta vārdi? Šajā piemērā noteikti ir daudz līdzību ar entajām saimniecībām visā Latvijā. Kāds uzsācis piena lopkopību ar vienu slaucamu gotiņu, cits kļuvis par dārzeņu audzētāju ar pāris burkānu vagām. Cilvēki, kas nebaidās no fiziska darba, bet soli pa solim iet tālāk, lai ar pašu rokām paveiktais darbs pabarotu savu ģimeni, savu valsti, ir mums visapkārt.

Ir skaisti dzīvot ar pārliecību, ka viss, ko darām, paliek uz vietas mums pašiem, savai ģimenei. Ir jāpriecājas, ka mums nav jāiet ar pastieptu roku pasaulē un jālūdz kāds, lai pabaro. Mums atliek vien art, sēt, stādīt, novākt ražu, un viss būs! Rādot šādu piemēru saviem bērniem, ir skaidrs, ka viņiem nemaz nav jāstāsta, kas ir patriotisms. Viņi to redz, jūt dienu no dienas, plecu pie pleca līdziesaistoties darbos, runājot latviešu mēlē, turpinot senču tradīcijas un ne tikai.

Ne velti mums ir tik spēcīgs sauklis – Esi saimnieks savā zemē! Ar to domājot gan savas dzimtās zemes aizstāvību visos iespējamos veidos, gan savas zemes sakopšanu un pienācīgu apsaimniekošanu. Ja zels lauksaimniecība, zels arī visa mūsu Latvija!