“Kā valsts var noteikt jūsu algas? Par algas apmēru taču ir jāvienojas ar arodbiedrību!” viesojoties Strenčos, brīnījās Zviedrijas Meža un kokapstrādes arodbiedrības 13. nodaļas pārstāvji Pauls Vesterlunds un Ēriks Lundgrēns.
Viņi īsteno projektu “Arodbiedrības klātbūtne sistēmā” un ir uzaicinājuši sadarboties Latvijas Meža nozares arodbiedrības Ziemeļvidzemes virsmežniecības arodorganizāciju.
“Diemžēl projektā iesaistītie zviedri strādā kokapstrādē, taču mēs esam ierēdņi. Arodbiedrības un darba apstākļi mums ir atšķirīgi, tāpēc zviedriem nākotnē labāk būtu sadarboties ar Latvijas kokapstrādes uzņēmumiem,” secina Ziemeļvidzemes virsmežniecības galvenā uzticības persona strencēniete Viviāna Polīte.
Tāpēc arī zviedri viesojās koncernā “Latvijas finieris” un kokapstrādes uzņēmumā “Troja”, lai spriestu par sadarbību ar turienes arodorganizācijām.
Pateicoties jau minētajam projektam, V. Polīte un arodbiedrības uzticības personas no Strenču un Smiltenes mežniecībām Jānis Stilbs un Ivars Neimanis šopavasar viesojās Stokholmā, kur iepazina arodbiedrību darbu. Pēc tam zviedri ieradās atbildes vizītē Latvijā.
V. Polīte atzīst, ka arodbiedrību iespējas un spēks abās valstīs ievērojami atšķiras. Zviedrijā šai organizācijai ir vairāk nekā 100 gadu senas tradīcijas un daudz lielāka ietekme, nekā Latvijā. Zviedri savās darbavietās jūtas aizsargāti.
Taču arī viņu valstī krīzes rezultātā arodbiedrību un darba devēja koplīgumu izpilde ir apgrūtināta. Neraugoties uz arodbiedrību spēku, Zviedrijā kokapstrādes nozarē bezdarbs ir sasniedzis 20 līdz 23 procentus. Galvenās grūtības ir saistītas ar kokmateriālu izstrādi un pārdošanu, un rezultātā samazinās ražotņu skaits.
Arodbiedrības biedru skaits meža nozarē Zviedrijā ir samazinājies par deviņiem procentiem, ko zviedri izskaidro ar pārkvalificēšanos un bezdarbu.
Ziemeļvidzemes virsmežniecībā ir vairāk nekā 160 darbinieki. Savukārt iestādes arodorganizācijā ir 46 biedri, no kuriem 18 ir nestrādojoši pensionāri.
Strencēnietis J. Stilbs atceras, ka kādreiz arodbiedrībā stājās gandrīz visi mežniecības darbinieki, bet vēlāk sākās pretējs process. Cilvēki izstājās, jo negribēja maksāt biedra naudu tikai par solidaritāti.
“Ceru, ka kaut ko arodbiedrībā arī iemaksājot, šī organizācija saviem biedriem var palīdzēt un viņus aizstāvēt. Ja arodbiedrība paputēs, tad darba devējs ar darbiniekiem darīs, ko grib,” spriež J. Stilbs.Valkas rajona arodbiedrību darbības koordinācijas centra vadītāja Valentīna Oleksenko atgādina, ka tieši šobrīd, ņemot vērā situāciju darba tirgū un darba vietu samazināšanu, arodbiedrību nozīme palielinās.
“Ja cilvēks meklē juridisko aizstāvību pie advokātiem, tas ir dārgi. Palīdzēt var arodbiedrība, jo tās galvenā funkcija ir savu biedru aizstāvība. Darba devējs nevar atbrīvot nevienu arodbiedrības biedru, ja šo uzteikumu nesaskaņo ar arodorganizāciju un ja tā savu biedru atbrīvošanai nepiekrīt,” skaidro V. Oleksenko.
Valkas rajonā arodorganizācijas ir izglītības, kultūras, lauksaimniecības, ceļinieku un mežu nozarēs strādājošiem.
