Bezspēcība rada visatļautību

Nenoliedzami, demokrātija pieļauj dažādu viedokļu, uzskatu, pārliecības brīvu izpausmi. Lai nu ko, bet izrunāties pēc sirds patikas mēs tagad varam. Izņemot, protams, tabu lietas, kas saistās ar valsts drošību, naida kurināšanu – visu, ko Satversme un likumi liedz. Vismaz tā tam būtu jābūt. Valsts atbildība ir nodrošināt kārtību, drošību un likumu ievērošanu. Bet vai tā ir?

Ik dienu dzirdam kādu stāstu, kad gribas saukt – kas notiek? Vai mums nav likumu, nav iespēju to ietekmēt? Tas attiecas kā uz mazām, tā lielām lietām. Par kārtības uzturēšanu vai, precīzāk, nekārtību nepieļaušanu jau ir apnicis rakstīt. Bezcerība. Nav mums tādu spēku, kas spētu tikt galā ar pārdesmit degradentiem, vandaļiem un pļēguriem. No vienas puses saprotu, kur lai policists, citas valsts vai pašvaldības struktūras tādu pļēguru liek. Vieglāk to pat neievērot, ja nu viņš akurāt nedara ko pārlieku kliedzošu. Tad policists tādu var patišināt prom no cilvēku acīm, un tas arī viss.

Bet sekas, ko situācija, kad vara nespēj nodrošināt, lai degradenti nebojā kārtīgiem cilvēkiem dzīvi, nosēžas kā pieņēmums – pļēguriem, skandalētājiem ir visatļautība, jo neviens jau neko nevar izdarīt. Mēs bieži cilvēkiem sakām, sauciet policiju. Un ko viņi mums atbild? Atmet ar roku un saka – kāda jēga? Nekādas. Tas ir skumji, pat traģiski.

Kad dzirdu Valsts policijas šefa stāstu, ka katastrofāli trūkst policistu, kad redzu atkārtotus sludinājumus uz pašvaldības policista vakanci, tad skaidrs, kāpēc ir tā, kā ir.  Mans no kriminālfilmām un romāniem iegūtais priekšstats par varenajiem, gudrajiem, palīdzēt, visu izmeklēt un atrisināt spējīgiem policistiem ir un paliek daiļliteratūra, ne dzīves īstenība.

Un tad es izlasu konkrētus negadījumus, kad gribas saukt vēl skaļāk, kā tā var būt, proti, tikko izlasīju par vardarbību vai naidu, ko piedzīvoja kāda krievu tautības sieviete, kura Latvijā glābjas no rašisma, bet kurai nācās uzklausīt “Bolt” šofera viedokli, ka ukraiņi ir šaujami un drīz krievu tanki būs arī Rīgā un noliks te visus pie vietas. Kad sieviete atklāja, ka viņai vīrs ir ukrainis un ka karš ir noziegums, šoferis viņai naidā iesita. Un? Policija pārkāpumu nesaskata, jo miesas bojājumi esot vāji.

Ir likumi, konvencijas, nez kādos augstos līmeņos ir atrunāts, kas ir naida noziegumi, ka nedrīkst tos ignorēt utt. Un šis taču nav parasts huligānisms, kad ballītē sakaujas meitenes dēļ, kas, protams, arī ir slikti. Šis ir naids, ko cilvēks izgāž pār otru, kas ir pretējās domās jautājumā par karu, valsts pastāvēšanu.

Tikko izskanēja arī ziņa, ka Ukrainas drošības iestādēs, prokuratūrā tiks vētīti darbinieki, jo ir tādi, kas nostājušies nevis Ukrainas, bet okupantu pusē. Un pie mums? Vai  policisti, kas šādus noziegumus atmet kā nenozīmīgus, ir Latvijas valsts pusē? Vai simpatizē šofera viedoklim? Jā, konkrētā sieviete ir malacis, noalgojusi advokātu, informē arī sabiedrību par šo savu pieredzi Rīgas taksometrā un, cerams, lieta nenoguls dokumentu mapītē, bet tomēr tiks izmeklēta. Bet vai tas ir vienīgais šāds gadījums? Un vai šādi stāsti, kas ir, iespējams, naida noziegums, tieši tāpat kā tas, ka neviens nevar tikt galā ar pļēguriem, vairo ticību valstij, likumiem, drošībai?

Bezspēcība vairo visatļautību. Tā ir visās lietās. Arī valstiski svarīgajās.