Atvaļinājuma pēcgarša

Pēc divu nedēļu prombūtnes atvaļinājumā pie ierastā darba ritma atgriezties nav tik vienkārši. Ne jau tādēļ, ka būtu bijis par maz laika atpūtai, bet tāpēc, ka tas pavadīts visnotaļ produktīvi.

Atvaļinājumu izvēlējos maijā, lai varētu apgūt Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Valmieras biroja organizēto bioloģiskās lauksaimniecības apmācību programmu un apmeklēt praktiskās nodarbības klātienē, dodoties uz dažādām saimniecībām Vidzemes pusē, galvenokārt Valmieras novadā. Kāds no mūsu grupiņas dalībniekiem izteicās – iepazinām Latvijas laukus.

Tā bija kārtējā reize, kurā guvu apliecinājumu, ka laukos viss notiek, ja vien saimniekam ir skaidrs redzējums, kādā viņš dodas uz priekšu. Kāda saimniece mēģina audzēt trifeles un attīstīt tūrisma biznesu, cits pievērsies dārzeņu vai ogu pārstrādei, lopkopībai vai graudkopībai. Lieli un mazi saimnieki. Tomēr visi kā viens ar lielu pārliecību, ka man ir darbs un strādāju sev un savai ģimenei.

No visiem apmeklējumiem vēlos izcelt Cēsu novada Nītaures pagasta saimniecību “Lejas Suces”, kur kopā ar ģimeni saimnieko Sanita Lemiese. Ikdienā viņa strādā skolā, bet pēc darba aprūpē putnus, trušus, aitas, govis un cūkas, kā arī audzē bioloģiskos dārzeņus un darbojas kooperatīvā “Zaļais grozs”. Saimniecībā novērojamā dažādība liek aizdomāties par to, ka šāda saimniekošanas prakse kādreiz bija mūsu senču ikdiena. Kā teica saimniece, primāri, lai pašiem ir ko likt galdā, bet pārējais jau aiziet realizācijai. Cita starpā, saimniece no sirds priecājās par viesu uzņemšanu. Mūsu grupiņas vizīti sagaidīja ar pašas sarūpētu, īstu latviešu sētas maltīti, ar skaisti klātu galdu, ar atvērtu smaidu un siltu uzņemšanu.

Pirms ne tik daudz gadiem govis vai aitas varēja redzēt ganāmies pat pagastu centros, blakus daudzdzīvokļu mājām, kur lopiņi pilnām mutēm plūca leknu barību. Gan jau vēl kaut kur ir arī šādi piemēri, taču lielākoties tagad laiki mainījušies. Ja kādai tantei vēl ir gotiņa, kuru viņa tur, lai celtu galdā savu pienu, sviestu un biezpienu, tad viņai nākas lopiņu vest ganībās, kā teikt, kur mazāk sabiedrības, gana patālu no savas kūts. Redz, kaimiņi rauc degunu par smaku no govs pļeckas. Labāk lai tad trimmeri darbojas no rīta līdz vakaram.

Tāpēc jau nav jābrīnās, ka pilsētas bērni govi redzējuši vien grāmatā vai viedtālrunī, nezina, ka piens un gaļa ir lauksaimnieka nopelns.

No šodienas skolēni dodas ilgi gaidītajā vasaras brīvlaikā. Tik ļoti ir paveicies tām ģimenēm, kurām ir omes un opīši vai citi radinieki, kas dzīvo laukos un pa vasarām pie sevis var uzņemt mazbērnus. Var parādīt to reālo dzīvi, kas ir šaipus viedtālruņa ekrānam. Kā no dārza var noraut pirmo zirņu pāksti, no siltumnīcas pirmo sarkano tomātu vai gurķi un lūkoties, kā omei izdodas no tikko slaukta piena pagatavot smeķīgu sieru.