Atmiņas melnbaltās fotogrāfijās

Pirms 33 gadiem 1991. gada janvāra vidus esot bijis tikpat pelēks un auksts. Ja godīgi, janvāra barikāžu notikumi norisinājās laikā, kad, kā tautā teic, biju jauna un dumja. Gan vairs ne tik jauna, lai nesaprastu, ka manā acu priekšā notiek kaut kas nebijis un biedējošs, jo līdz tam jau savā dzīvē nebiju ne redzējusi, ne dzirdējusi, kā pašā Rīgas centrā lido lodes un automātu šāviņi un diemžēl bojā iet cilvēki.

Šie notikumi atspoguļoti pārsvarā tikai melnbaltās fotogrāfijās, kurās redzami vīri un sievas nopietnām un apņēmīgām sejām. Protams, arī ugunskuri un dūmi. Tie bija visur, kur pulcējās Rīgas aizstāvji, jo kaut kā jau vajadzēja sasildīties ziemas spelgonī. Latviešu sirdis silda arī kopīga dziedāšana, un arī kopīga sadziedāšanās bija no veidiem, kā pārvarēt bailes un kopā būt stipriem.

Tolaik iedzīvotāji no Latvijas pilsētām un laukiem, nedomājot ne par ko citu, kā tikai par savas Latvijas brīvību, ar autobusiem un smago tehniku devās uz Rīgu, cēla barikādes un sargāja svarīgos stratēģiskos punktus. Savā iztēlē varu tikai iedomāties, kā tajā laikā, kurā par mobilajiem tālruņiem vēl nebija pat ne mazākās nojausmas, mājās palikušās mātes un sievas izturēja šo neziņu un izdzīvoja bailes par savu mīļo cilvēku dzīvību.

Visi šī barikāžu laiku notikumi ir pelnījuši, lai tos ne tikai atcerētos, katru gadu mums atgādinot ar piemiņas pasākumiem, bet stāstītu arī paaudzei, kas dzimusi jau brīvās Latvijas laikā. Vienmēr paturu prātā teikto, ka bez pagātnes nav nākotnes. Tas attiecas arī uz janvāra barikādēm, jo, stāstot un pieminot, mēs saprotam, kas tā ir par laimi un svētību, ka varam dzīvot brīvā, neatkarīgā valstī zem mierīgām debesīm. Lai tā būtu droša un stipra, mums pašiem jābūt stipriem un apņēmīgiem X stundā darīt visu iespējamo un pat neiespējamo, lai aizsargātu Latvijas neatkarību.