Asistenta pakalpojumi pieprasīti, bet zemu atalgoti

Šobrīd zemā atalgojuma dēļ atrast asistentu gan pieaugušajiem, gan bērniem ar invaliditāti ir ārkārtīgi grūti. Nupat sabiedrības iniciatīvu portālā “Mana balss” savākti vairāk nekā desmit tūkstoši parakstu par personu ar invaliditāti asistentu algu palielināšanu. Iniciatīvas autori aicina kāpināt asistentu atlīdzību tādā pašā apmērā, kā šogad augusi minimālā alga, un tie ir 24%. Taču ne visiem ir pārliecība, ka tas varētu kā mainīt situāciju, jo asistenta darbam ir sava specifika – bieži vien šos pienākumus nākas uzņemties kādam ģimenes loceklim.

Arī Smiltenes un Valkas novados asistenti šo darbu galvenokārt veic paralēli pamatdarbam un vairumā gadījumu asistē kādu ģimenes locekli, kuram šāda palīdzība ir nepieciešama.

Valsts finansētā asistenta pakalpojuma mērķis ir nodrošināt iespēju personai ar I vai II invaliditātes grupu un bērniem ar invaliditāti pārvietoties ārpus mājokļa, lai novērstu vai mazinātu personas invaliditātes izraisītās negatīvās sociālās sekas personas dzīvē un nodrošinātu sociālā statusa atgūšanu un iekļaušanos sabiedrībā, palīdzot personai nokļūt uz darbu, izglītības iestādi, dienas aprūpes centru, brīvprātīgā darba veikšanas vietu, uz regulārām ārstnieciskām procedūrām, pie ārsta, uz dažādiem sociāliem un sabiedriskiem pasākumiem, kā arī veicināt personu ar invaliditāti mobilitāti un iesaistīšanos sabiedriskajā dzīvē, kā arī lai atslogotu personu ar invaliditāti ģimenes locekļus.

Asistentu ir grūti atrast

Asistenta pakalpojuma apjoms tiek noteikts atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem “Noteikumi par asistenta, pavadoņa un aprūpes pakalpojumu personām ar invaliditāti”. Tas var būt no 15 līdz 160 stundām mēnesī.

Ar Valkas novada Sociālo dienestu pašlaik sadarbojas 14 asistenti. “Šis skaits nav pietiekams. Iepriekš bija situācijas, ka viens asistents gāja pie vairākām personām ar invaliditāti,” dara zināmu Valkas novada Sociālo pakalpojumu daļas vadītāja Iveta Poriete. Viņa stāsta, ka valsts apmaksātu asistenta pakalpojuma laiku piemēro atkarībā no personas vecuma un vajadzībām. Asistentam tiek maksāts atbilstīgi personai ar invaliditāti individuāli piešķirtajam un asistenta faktiski nostrādātajam stundu skaitam. “Valsts par šo darbu pirms nodokļiem maksā 4,50 eiro stundā. Palielinoties minimālajai darba algai, asistenta likmes samaksa ir zem šī noteiktā minimuma. Uzskatu, ka asistenta alga ir jāpalielina. Šis atalgojums nav motivējoša samaksa asistentiem. Cilvēku, kas pildītu asistenta pienākumus, ir grūti atrast,” norāda I. Poriete.

Viņa atklāj, ka cilvēki ir dažādi, bieži vien atsakās ne tikai atalgojuma dēļ, bet arī tādēļ, ka katru mēnesi Sociālajā dienestā jāiesniedz dokumenti par paveikto darbu. Daudzi nav ieinteresēti pildīt asistenta darbu, jo to ir grūti apvienot ar citu darbu, ja ir darba attiecībās. Asistentu ir grūti atrast, ja jāmeklē cilvēks no malas (nav ģimenes loceklis). Liela loma ir arī psiholoģiskajam faktoram,” skaidro I. Poriete.

Arī Smiltenes novada Sociālā dienesta sociālā darbiniece Iveta Vērzemniece saskārusies ar līdzīgu pieredzi. “Novadā valsts finansēto asistenta pakalpojumu saņem vairāk nekā simts klientu. Sadarbībā ar klientiem un viņu ģimenes locekļiem meklējam iespējas un variantus, lai palīdzētu katram, kurš vēršas pie mums,” stāsta I. Vērzemniece.

Viņa uzsver, ka daļai asistentu ir arī pamatdarbs, tāpēc asistenta pienākumi tiek veikti paralēli pamatdarbam, tādējādi ne vienmēr klienti var saņemt pakalpojumu viņiem nepieciešamajā laikā, piemēram, lai nokļūtu pie ārsta. “Pašreizējā asistentu darba samaksa nemotivē cilvēkus izvēlēties pieņemt šo darbu kā vienīgo nodarbošanos. Daudzi no klientiem vēlas, lai asistenta pienākumus veic viņiem pietuvināti cilvēki, tāpēc par asistentiem visbiežāk kļūst kāds no ģimenes locekļiem, radinieks, kaimiņš vai labs paziņa, kuram var uzticēties, uz kuru var paļauties un kuram ir laiks šī darba veikšanai. Protams, asistenta atalgojums šobrīd ir nepietiekams, bet sniedz ļoti nepieciešamo pakalpojumu ģimenēm, kurās ir persona ar invaliditāti. Neskatoties uz samaksas apjomu, mudinām personas ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļus tomēr vērsties Sociālajā dienestā un interesēties par iespēju saņemt asistenta pakalpojumu,” pauž sociālā darbiniece.

Asistente ne tikai ģimenes loceklim

Kristīne Segleniece no Vijciema pagasta par asistenti kļuva pirms pusotra gada, kad tādu pakalpojumu veselības apstākļu dēļ nācās saņemt viņas mammai. “Tolaik mammas veselība pasliktinājās, kustību ierobežojumu dēļ viņai vienai bija grūti pārvietoties, bija vajadzīga citu palīdzība. Tad vērsāmies Sociālajā dienestā, kur dienesta darbinieki iepazinās ar mūsu situāciju un ieteica, ka mamma var saņemt asistenta pakalpojumu – 30 stundas mēnesī, lai apmeklētu veikalus, ārstus vai vienkārši tiktu no mājas laukā svaigā gaisā,” iesāk Kristīne.

Tā kā Kristīnes mamma un ģimene nav vēlējusies svešu cilvēku no malas, Kristīne nolēmusi, ka pati varētu būt par mammas asistenti. “Strādāju veikalā par pārdevēju, man ir tāds darbs, kas ļauj paralēli darīt arī ko citu, jo nav jāstrādā katru dienu, tāpēc nolēmu kļūt par asistenti, jo sapratu, ka man tas varētu padoties un arī tam varu atlicināt savu laiku. Dzīvojam atsevišķi. Mamma dzīvo Valkā, daudzdzīvokļu nama otrajā stāvā, tāpēc bez palīdzības viena nevar doties ārpus mājas. Lai gan ziemā ietves ir visai bēdīgā stāvoklī, ceļi slideni, cenšamies tādā lēnā solī doties visur, kur viņai vajadzīgs, – uz aptieku, veikaliem vai pie ārsta. Par laimi, mums ir varianti, kad netieku es, tad palīgā nāk mana māsa. Turklāt viņa dzīvo tuvāk mammai,” viņa stāsta.

Pēc pusgada Kristīnei nācis arī piedāvājums no Sociālā dienesta. “Zinot, ka tieku ar pienākumiem veiksmīgi galā un man tas padodas, man piedāvāja, vai nevēlos kļūt par asistenti arī diviem dienas aprūpes centra “Valka” klientiem. Protams, piekritu. Mani pienākumi bija viņus pavadīt pie ģimenes ārsta vai pie dakteriem uz Rīgu, doties līdzi uz veikalu un palīdzēt iepirkties, skaitīt naudu, pavadīt uz dienas centru vai doties līdzi, lai apciemotu radiniekus un tamlīdzīgi. Par laimi, man ir personīgais transports. Ar autobusu būtu ļoti grūti izbraukāt. Vajadzēja arī viņus pavadīt uz dažādiem pasākumiem, piemēram, koncertiem, tāpēc bija jāstrādā arī vakaros vai sestdienās un svētdienās,” atklāj asistente un dara zināmu, ka šiem cilvēkiem dzīve ir pamainījusies un šādi pakalpojumi šobrīd nav nepieciešami, bet tagad jau kādu laiku viņa ir asistente kādai citai sievietei no dienas centra.

“Patiesībā es ļoti priecājos, ka esmu ar viņu sadraudzējusies, atradusi kopīgu valodu, jo šie cilvēki reti kad pieņem citus cilvēkus savā dzīvē. Zinu, ka sākotnēji viņai bija cits asistents, bet viņa to nepieņēma. Tāpēc es cenšos viņu uztvert kā savu draugu. Viņa man var zvanīt un zvana arī vienkārši tāpat, lai parunātos, ne tikai tad, kad būtu vajadzīgs kaut kur doties,” stāsta Kristīne un uzver, ka viņai šajā darbā pats būtiskākais ir saglabāt cilvēcību un iedziļināties cita cilvēka vajadzībās. “Es priecājos, ka šādā veidā varu palīdzēt citiem. Daru visu, lai cilvēks, ar kuru strādāju, varētu man uzticēties, vēlētos sadarboties un justos labi manā sabiedrībā. Tas nav viegli, jo neesmu šim cilvēkam ģimenes loceklis, tad noteikti ne visi mani ir gatavi uzreiz pieņemt, ir vajadzīgs laiks un pacietība,” viņa saka.

Turpina mācīties

Kristīne pieņēmusi arī izaicinājumu un tagad apgūst apmācību programmu, lai kļūtu par sertificētu asistenti personām ar invaliditāti. “No Sociālā dienesta saņēmu piedāvājumu mācīties un labprāt piekritu, jo vēlos paplašināt zināšanas šajā jomā, lai varētu vēl labāk veikt šo darbiņu. Programmā paredzēts apgūt zināšanas un izpratni par personām ar īpašām vajadzībām, saskarsmes īpatnībām, kā arī pilnveidot savas komunikāciju prasmes, lai veiksmīgāk spētu sadarboties ar asistējamo personu gan personīgā, gan profesionālā līmenī,” norāda Kristīne.

Viņa saka, ka valsts apmaksātais asistenta stundu skaits mēnesī šiem cilvēkiem noteikti ir nepietiekams, taču risinājumu tam nesaskata. “Protams, ja cilvēks pats vēlas saņemt lielāku asistenta pakalpojuma stundu skaitu, viņš var maksāt no sava maciņa. Bet cik ir tādu, kuri to var atļauties? Pabalsti, invaliditātes pensijas ir mazas, dzīves dārdzība augsta, tāpēc nereti šie cilvēki nevar atļauties pat pašas nepieciešamākās lietas. Kas attiecas uz mūsu asistentu darba samaksu, tā jau gadiem ir bijusi neadekvāti zema, tāpēc to noteikti vajadzētu paaugstināt, lai cilvēkiem būtu vismaz kaut kāda motivācija kļūt par asistentiem. Tieši tāpēc šobrīd ir tāda situācija, ka mums visiem ir kāds pamatdarbs, kas nodrošina iztikšanu,” pārliecināta Kristīne.

#SIF_MAF2022

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.