Zemgalē, Latgalē un Vidzemē zemledus copes cienītāji jau trešo nedēļu kā pingvīni redzami uz vismaz 10 centimetru un biezākiem ledus segumiem, kas galvenokārt skar ezerus. Ir viens otrs pārdrošnieks, kas meklē aizsalušus līčus arī uz upēm, un, droši vien, ka, iestājoties februārim, tas arī būs vai jau ir iespējams, taču pagaidām es šādu ledus iespēju izpēti uz upēm nosauktu par likteņa izaicinājumu. Pirmais ledus vienmēr ir bijis līdaku un asaru medību laiks, jo kopš rudens šīs zivis joprojām aktīvi barojas ziemai. Tā tas ir bijis, un tā tas arī būs. Baltā zivs, kā likums, ir nedaudz apdullusi, ja drīkst tā izteikties, un, izņemot mazās raudiņas vai plicēnus svarā līdz 100 gramiem, lielāki eksemplāri ķersies nedaudz vēlāk, tāpēc nodarboties ar balto zivju iebarošanu un meklēšanu pat ezeros es neieteiktu, kaut gan mēģināts ne vienmēr ir zaudēts. Sevišķi tad, ja makšķernieks dzīvo tuvu ūdenskrātuvei un var izdarīt regulāru iebarošanu un līdz ar to balto zivi pievilināt un paturēt pie „galda”. Tomēr pašreizējā brīdī, kad līdakas un asari ir izteikti aktīvi, labāk „nobruņoties” ar pāris ūdām, vienu žibulējamo makšķerīti un mazmakšķerīti ar 0,06 – 0,08 milimetru grimstošo aukliņu, kas noderēs kā asaru dancināšanai meldru rajonā, tā dzīvo zivtiņu ķeršanai. Problēma Nr. 1 dzīvās ēsmas zivtiņasEs ar pilnu atbildības sajūtu varu pateikt, ka tā daudziem ūdu licējiem ir ziemas apstākļos liela problēma. Arī es esmu ar to saskāries un gadiem ilgi mēģinājis rast atrisinājumu šai lietai. Visparastākā situācija raksturojama vienkārši. Tur, kur ir sakoncentrējušās ēsmas zivtiņas, it kā būtu jābūt arī līdakām, jo loģika skaidro, kura dzīvā radība tad pametīs uzklātu galdu ar tukšu vēderu. Savukārt, kāpēc gan, pieēdoties līdz barības vada augšdaļai, kad nevar ne kripatiņu iestumt ar stumšanu, tomēr nepadomāt par nākotni un nelikties uz auss turpat galda tuvumā? Taču izrādās, ka līdakas domā nedaudz savādāk. Par piemēru minēšu jau Latvijā labi pazīstamo Lobes ezeru, un tādas struktūras ūdenskrātuves mums ir ļoti daudz. Vēl rudenī, kad ledus ezerā neeksistē, bet līdakas jau ir iesākušas savu barošanos ziemai, mazās raudiņas, rudulīšus un pličukus var savilkt turpat, kur stāv iemesta arī copene līdakām. Viss notiek eleganti un vienā vietā. Uznākot ziemai un pirmajam ledum, mazās zivtiņas kā uz burvja mājienu no ezera pazūd. Varētu jau padomāt, ka visas saskrējušas Bebrupītē, jo ziemā šī miniatūru upīte ir katram copmanim īsts donors dzīvo zivtiņu iegūšanai. Ja parēķina upītes garumu, platumu un dziļumu, tad, ja tajā sapeldētu visas ezera baltās zivis, ledus vāks paceltos vismaz par metru. Neskatoties uz šo faktu, ka dzīvās zivtiņas kā līdaku un asaru barības bāze no ezera ir pazudušas, plēsoņas tomēr neatstāj savas ierastās vietas un ir noķeramas pa visu ezeru, kaut gan loģiski būtu, ka viņas visas dotos uz upītes galu, kur ir iespējams pamieloties ar milzīgu koncentrāciju balto zivtiņu. Ja mēs parēķinām diennakts gaišās stundas ziemā, tad plus mīnus sanāk aptuveni skaitlis no septiņi līdz astoņi. Ko var paspēt izdarīt šajās stundās? Pulksten 8 no rīta noteikti jābūt uz upītes un jāsāk ķert ēsmas zivtiņas. Lai lieki nebūtu jāskraidelē, pie situācijas, kad dzīvie beidzas, nepieciešamais daudzums dzīvo zivtiņu skaitāms ar aptuvenu skaitli 30. Ļoti bieži ir tā, ka mazās it kā uz burvja mājienu kaut kur pazudušas vai pagalam negrib ķerties. Tāpēc noteikti līdzi jābūt kādai iebarojamai barībai, ar ko varētu raudiņas pievilināt vai arī atvērt tām ēstgribu. Starp citu, baltajām zivīm tas noteikti nebūs „pliks” motilis. Daudz labāk, ja šos trīsuļodu kāpurus apvieno ar baltmaizes rīvmaizi un nedaudz ar no jau gatavās zivju iebarojamās barības, kas nopērkamas copes lietu veikalos. Ziemā noteikti nav iebarošana jāizdara tādā daudzumā kā vasarā.Ziemā plēsoņas bieži vien pulcējas lielākos baros. Tas pierādās tādā apstāklī, ka gan asarus, gan līdakas var izvilkt itin prāvā skaitā no viena āliņģa. Katrā gadījumā mazās zivtiņas ir jāmēģina saķert pēc iespējas vairāk, jo tieši asari ir tās zivis, kas makšķerniekam „nodara” pamatīgu kaitējumu. Šie strīpaiņi bieži vien, paņēmuši raudiņu aiz astes, to vienkārši norauj no āķa un aiziet. Protams, ūdai karodziņš uzlec gaisā, tu kā vaislas ērzelis nesies uz notikuma vietu, bet gala iznākumā ir tukšs āķis vai arī nedaudz saspiesta un atzvīņota (bez nevienas zobu pēdas) raudiņa, kas, protams, praktiski ir jau beigta un tālākai copei nederīga. Šādā veidā un vietā, kur mājo daudz asaru, ejot un cerot uz līdaku lomu, ir nepieciešams prāvs skaits dzīvo zivtiņu.Kā pareizāk un ilgāk uzglabāt dzīvās zivtiņasJa dzīvie ķeras labi, tad praktiski 40 minūtēs uzglabājamais trauks ir piepildīts un varam doties uz ezeru, bet tur diemžēl perspektīvākās un labākās vietas jau ieņēmuši tie, kas ar ēsmas zivtiņām nodrošinājušies jau laikus. Lai izbēgtu no šādas situācijas, iesaku izdarīt šādi. Iegādājamies, kā minimums, vismaz 80 litru vannīti, ko piepildām ar ezera vai upes ūdeni. Ievietojam tajā akvārija filtru, kam ir vairākpakāpju ūdens filtrēšana. Šis filtrs jūsu dzīvo zivtiņu uzglabāšanas traukā ražos skābekli un neļaus tām nomirt visas ziemas garumā. Ir vienkāršākas un sarežģītākas ierīces, līdz pat tādām, kam filtra materiāls ir pildīts ar īpaši bioķīmisku pildījumu, kurā var vairoties nitrobaktērijas, kas savukārt palīdz attīrīt ūdeni. Lūk, šādā traukā var uzglabāt pat līdz 100 ēsmas zivtiņu. Ar to barošanu nav īpaši jāuztraucas, bet gan pāris reižu nedēļā var iebērt pavisam nelielu daudzumu samitrinātas barības. Barībai jābūt samitrinātai tāpēc, ka sausa un pa virsu peldoša ātri nokļūs ūdens filtrēšanas sistēmā un “aizklapēs” filtru ciet. Šādu filtru cenas veikalos svārstās no 6 līdz 12 latiem, bet ekonomiju kā naudas maciņam, tā lieki patērētajam laikam izveidos ar uzviju. Dzīvās zivtiņas būtu ieteicams uzglabāt vēsākā vietā, kur gaisa temperatūra nepārsniedz +10 grādus un, protams, lai nebūtu arī mīnusi. Traukā ūdens daudzumam jābūt līdz “lūpai”, un no virsas tas ir pārklājams ar smalku sietu, jo mazajām zivtiņām ir tendence no „priekiem” par vietas maiņu, kur nav plēsēju, veikt draiskus palēcienus, lai vēlāk atrastos uz grīdas un, laikus nepamanītām, beigtu savu peldējumu šai saulītē.Pamēģiniet arī tāAr dzīvajām zivtiņām pēdējā copes reizē bija vēl interesantāk. Pieejot pie āliņģa, kur iekarināta ūda, var labi redzēt, kā aukla lēnām kustas pa ledū izurbto caurumu. Tātad ēsmas zivtiņa ir dzīva un it kā atliek vien gaidīt, vai arī pārlikt ūdu uz kādu citu vietu. Taču izrādās, ka var darīt arī savādāk. Tas savādāk izpaužas tā, ka paņemam ūdu rokās un mazo zivtiņu agresīvi (tikai tā, lai tā nenoraujas no āķa), haotiski paraustām ar pēc iespējas lielāku peldējuma amplitūdu. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet ļoti bieži pēc šādas darbības sekoja līdakas tvēriens, citādi signālkarodziņš gan uzlec gaisā, bet piecērtot notiek tas, ka nenotiek nekas, un uz ledus tiek izvilkta arī dzīva ēsmas zivtiņa, kura, var redzēt, ir viegli ieskrambāta, bet tik labi zināmais un azartiskais līdakas grābiens nav noticis. Grūti izskaidrot, kāpēc tā, bet fakts paliek fakts. Te gan ir piebilstams, ka nekas nav mainījies savstarpējos mačos starp dzīvo ēsmu un bļitkām, ja attiecinām to uz zivju izmēriem. Vismaz līdakas uz dzīvo ķeras stipri lielākas, bet savukārt asariem viss notiek radikāli pretēji.Lai jums ne asakas! Izskatās, ka mūs jau gaida arī Peipusa ezers.
