Launkalnes pagasta Mežciemā mežrožu krūmi no tāluma atgādina lielas sniega kupenas. Baltie ziedi ir pilnā plaukumā. “Arī pīpenes un āboliņš jau zied. Sākām sienu pļaut,” tik agru vasaru ilgi nav piedzīvojusi Ieviņa Puriņa, saimniece vienai no Mežciemā lielākajām lauku mājām.Mežciemu uz pusēm sadala Vidzemes šoseja. Ieviņa ar vīru Guntaru Kalniņu un pieciem bērniem saimnieko ceļa vienā pusē, bet otrā sējumus iekopis “Kadiķīšu” saimnieks Ainārs Melderis. “Puriņos” – piena govis, “Kadiķīšos” – labība.I. Puriņa priecājas par tādu kaimiņu. Bijis, no kā nopirkt graudaugu sēklu. Tā šogad tāpat kā lopbarības graudi ir deficīts, jo pērn Latvijā daudzviet labības lauki apslīkuši.Mežciems, vietējo dēvēts arī par Mežmuižu, ar pāris zemnieku saimniecībām, dažām viensētām un 12 dzīvokļu māju “Mežāres” Vidzemes šosejas malā ir viena no apdzīvotajām vietām Launkalnes pagastā. Mežciemieši izteiktu piederību pagastam nejūt. Tuvāk par pagasta centru Launkalni atrodas Smiltene, kurā viņi iepērkas, kārto maksājumus vai strādā. Pat, ja nav savas automašīnas, satiksme ar Smilteni ir laba, – 10 minūtes, un jau esi pilsētā, saka mežciemietis Aivars Bahurs. Jaunais vīrietis strādā par ugunsdzēsēju – glābēju Smiltenes postenī. Darbs Smiltenē ir arī viņa sievai Evitai. Abu dēls Madars apmeklē pilsētas bērnudārzu “Pīlādzītis”. “Apnika dzīvot pilsētā,” atzīst Aivars, “tāpēc pārcēlāmies uz Mežciemu. Laukos ir jauki”. Jaunā ģimene nopirkusi dzīvokli “Mežārēs”, mājas galā, kur agrāk atradās veikals. Pēc tā slēgšanas Mežciema ļaudīm pārtiku dažas reizes nedēļā pieved autoveikals. Iebrauc arī zivju vai piena tirgotāji.Mežciemā nav nevienas pašvaldības vai valsts iestādes. Iedzīvotājiem par jaunumiem ziņo informācijas dēlis šosejas malā. Pie tā piesprausta arī lapiņa ar darba piedāvājumu kaplētājiem un ravētājiem. Strādniekus vajag zemeņu audzētājiem Lienei un Mārim Gūtmaņiem. Jaunā ģimene zemenes audzē septiņus gadus – līdz šim Vijciema pagastā, bet tagad savā piemājas saimniecībā Mežciemā. Zemeņu lauki aizņem trīs hektārus. Agrīno šķirņu ogas būšot gatavas pēc Jāņiem un tiks nogādātas uz tirgu Valmierā un Smiltenē.Piepelnīties zemeņu laukā grib viena no Mežciema jauniešiem Inga Tiltiņa. Viņa mācās Smiltenes Centra vidusskolas 11. klasē un brīvlaikā cer nopelnīt naudu autovadītāja tiesībām.Ingas vecāki Rita un Vilnis Tiltiņi ir bijušie rīdzinieki. Gandrīz pirms 20 gadiem ģimene nopirka pusi mājas Mežciemā, iekopa zemi, turēja lopus, bet tagad saimniecību uztur tikai pašu vajadzībām. Vilnis strādā Valmierā par automehāniķi. Jaunākais dēls Jānis šogad absolvē 12. klasi un pēc gada izlēmis studēt Nīderlandē “zaļo” enerģiju. Līdz tam jaunietis dosies uz Angliju, lai uzlabotu angļu valodas zināšanas. Otrā mājas pusē kopā ar sievu Lailu un meitiņu Lauru dzīvo Tiltiņu vecākais dēls Raimonds, bijušais vairākkārtējais Latvijas čempions autokrosā. Vieni no tuvākajiem Tiltiņu kaimiņiem ir zemnieki Melderi. Dzimtas mājās saimnieko brāļi Sandris un Ainārs. Sandra “lauciņš” ir ābeļdārzs ar gandrīz 400 kokiem un upenes. Ainārs savā zemnieku saimniecībā “Kadiķīši” audzē kviešus, auzas un rapsi un sniedz arī tehnikas pakalpojumus. Lauki aizņem aptuveni 160 hektārus. Nopelnīt var, neslēpj zemnieks. “Šogad ir lopbarības trūkums, tāpēc ir arī cenas. Nekad vēl nebiju pircis auzu sēklu par 200 latiem tonnā. Man uz lauka jau sen viss ir nopirkts un pārpirkts. Atliek tikai izaudzēt. Piedāvājumi – “pārdodiet mums!”- nāk joprojām, pat manu cenu vairs neprasa,” piebilst A. Melderis. Pērn viņš auzas pārdevis arī kurināšanai, proti, granulu ražotājiem Madonas pusē. “Puriņu” saimniece Ieviņa sūrojas, ka kurināmā ražotāji atņem daļu labības. “Šogad auzu sēklu nedabūjām. Iesējām tikai vasaras kviešus un zālāju. Dosim govīm skābbarību un sienu, iztiksim bez miltiem.”“Puriņos” ir 50 liellopu liels ganāmpulks, tai skaitā 30 melnraibās slaucamās govis. Vidējais izslaukums ganāmpulkā sasniedzis septiņus tūkstošus litru piena. Saimniecība visu slaukumu pārdod Drustu kooperatīvam. Piena cena esot laba, vidēji 26 santīmi par litru, un Puriņi beidzot var uzelpot. Aiz muguras ir grūtie gadi, kad pēc visiem maksājumiem no piena naudas pāri palika tikai divi lati. Ieviņa toreiz izturēja. Aiz muguras viņai bija bērni un dzimtas mājas, savulaik no muižas izpirktas un senču izcirstā līdumā iekoptas. “Te saimniekoja mans tēvs un vectēvs. To visu pamest un nestrādāt būtu grēks,” uzskata “Puriņu” saimniece.
