Valsts proklamēšanas svētkos šogad nosaukumu “Strenču pilsētas Goda pilsonis” saņēma akciju sabiedrības “LVM sēklas un stādi” direktora vietniece ražošanas jautājumos, ilggadēja LVM “Strenču kokaudzētavas” vadītāja Laima Zvejniece.
Valsts proklamēšanas svētkos šogad nosaukumu “Strenču pilsētas Goda pilsonis” saņēma akciju sabiedrības “LVM sēklas un stādi” direktora vietniece ražošanas jautājumos, ilggadēja LVM “Strenču kokaudzētavas” vadītāja Laima Zvejniece.
“Lai gan “Strenču kokaudzētava” arī ir manā pārziņā, tomēr šeit esmu reti. “LVM Sēklu un stādu” birojs atrodas Madonas rajona Jaunkalsnavā, tāpēc lielāko laika daļu pavadu tur. Dzīve tā iekārtojusies, ka braukt iznāk daudz, jo nakts melnumu tomēr vēlos pavadīt ģimenē Strenčos,” stāsta Laima. Par “Strenču kokaudzētavu” tagad rūpējas bijušie kolēģi Laimas dēla Jāņa vadībā.
Katru nedēļu ārzemju delegācijas
Darbs Strenčos norit ļoti veiksmīgi. Nav nedēļas, kad kokaudzētavu neapciemo kāda ārzemju delegācija. No Krievijas ierodas ļoti daudz cilvēku, kuri interesējas par modernajām audzēšanas tehnoloģijām. Nākamnedēļ gaidāmi viesi no Zviedrijas un Čīles.
Pavisam L. Zvejniece pārrauga deviņas kokaudzētavas, kuras vienmērīgi pārklāj visu valsts teritoriju, lai stādu pietiktu visos Latvijas rajonos. “Šogad ar stādiem situācija ir interesanta. Paredzējām, ka vējgāžu dēļ vajadzēs vairāk stādu, nekā spējam izaudzēt, tomēr reālā dzīve parādīja, ka stādi palika pāri. Situācija nedaudz mainīja likumdošanu, ka privātie mežu audzētāji savas platības varēja atjaunot gadu vēlāk, turklāt daudzi ir izvēlējušies dabīgo meža atjaunošanas veidu. Šis veids, protams, ir lētāks, taču koksnes kvalitāte un daudzums cietīs,” skaidro stādu ražošanas speciāliste. Vējgāžu platības šogad ir sakoptas, bet ne atjaunotas. Situāciju laboja tas, ka bija noslēgts stādu pārdošanas līgums ar Zviedriju. Šajā valstī vējgāžu postījumi bija ļoti lieli, tāpēc pieprasījums pēc stādiem krasi palielinājās.
Mērķis nav saistāms ar amatu
Visdīvainākā ir situācija ar priežu mežu atjaunošana. Jautājums, kāpēc tik krasi pazeminājās pieprasījums pēc šo koku stādiem, prasa papildu izpēti. L. Zvejniece uzskata, ka šogad stādu Latvijā pietika. Pavisam valstī pērn izaudzēja 54 miljonus stādu. Latvijas tirgum ik gadu vajadzētu 45 – 50 miljonus mazo kociņu. “LVM Stādi un sēklas” realizāciju ir palielinājusi no 29 miljoniem līdz 31 miljonam stādu. Rupji rēķinot, Strenčos izaudzēta trešā daļa no šīs produkcijas.
Šogad lielas problēmas audzētajiem bija vietās, kur nav nodrošināta stādu laistīšana, taču vislielākais mīnuss bija tas, ka jūlijā un augustā apstājās stādīšana. Nevar stādu likt sausā augsnē. Septembrī stādīšana atsākās, bet darbu secības ķēde tika deformēta.
L. Zvejniece savus mērķus nekad nav saistījusi ar ieņemamo amatu. “Mans mērķis ir meža stādu ražošanu Latvijā nostādīt pasaules līmenī. Eiropas līmeni šobrīd jau esam sasnieguši. Strādājam pēc visā pasaulē atzītām tehnoloģijām. Otrs mērķis ir iekarot lielāku tirgus segmentu. Ja Latviju ar stādiem esam nodrošinājuši, tad tagad cenšamies iekļūt Skandināvijas tirgū,” stāsta speciāliste. Mežam ir vajadzīgi stādi, bet cilvēkiem — darbs. Laima uzskata, ka ikvienā tehnoloģijā vienmēr kaut kas ir pilnveidojams. Tas allaž ir izdarāms kaut sīkā ražošanas posmiņā.
Vēlas saglabāt kokaudzētavas nosaukumu
Laima atzīst, ka bijusi ļoti samulsusi, saņemot šādu domes atzinību. Viņa domā, ka Strenčos ir cilvēki, kuri pilsētas labā darījuši vairāk. L. Zvejniece Strenčos ieradās pirms 24 gadiem ar Lauksaimniecības akadēmijas nosūtījumu. Apkārtnes meži un pilsētiņa viņai iepatikās no pirmā acu uzmetiena. “Diezgan drīz nokļuvu darbā kokaudzētavā un sāku to lietiņu malt. Strenču kokaudzētava nosaukumu ieguva Strenču virsmežniecības laikā, un mūsu dziļa velēšanās ir šo nosaukumu saglabāt neatkarīgi no dažādām valstī notiekošajām mežsaimniecības reformām,” pauž speciāliste.
Viņa vēlas, lai Strenči pilnveidotos vēl straujāk, lai pilsēta atrastu to knifiņu, kas šo vietu darītu ievērojamu un tūristiem pievilcīgāku. Pilsētas vārds jau pasaulē ir aizgājis ar Plostnieku svētkiem. “Šad un tad par mani kāds pasmejas, ka esmu no Strenčiem, domādams slimnīcu. Tie ir labsirdīgi joki, un to tā arī uzņemu,” smaida Laima. Viņa nebūt negrasās mainīt dzīvesvietu, lai gan katru dienu līdz Jaunkalsnavai un atpakaļ jāmēro daudz kilometru. L. Zvejniece vēlas, lai viņai būtu vairāk laika piepalīdzēt savai pilsētai. Stādu audzētavai ir laba sadarbība ar informācijas centru, tāpēc par Strenčos izaudzēto uzzina daudz pilsētas viesu un izmanto piedāvātās iespējas. Audzētava pilsētniekiem piedāvā arī ne mazums darba vietu. Šobrīd ar stādiem strādā 50 cilvēku, bet sezonas laikā skaits sasniedz 80.
Lai komandējumā ieguvums dubultīgs
Laimas dēls Jānis nebūt ne vieglajā stādu audzēšanas darbā ir ieburzījies, tātad šo nozari apguvis, turklāt viņam tā patīk. Ja darbs nepatīk, tas neveicas. Vēl ģimenē ir divas meitas. Vecākajai, Lindai, arī it kā ir mežinieces gars, jo patīk floristika. Šobrīd viņa audzina gadu veco dēliņu Tomasu un ir atsākusi darba gaitas Unibankā. Laimai tas ir pirmais mazdēls. Jaunākā meita Zanda mācās Jelgavā, Meža fakultātes pirmajā kursā, un vēl ir tikai fuksis. Vīrs Andis ir mežsargs Vijciema mežniecībā.
Laima atzīst, ka viņas darbs vienlaikus ir arī vaļasprieks, īpaši tad, kad strādāja kokaudzētavā. Viņa uzskata, ka klausīties mūziku vai aizbraukt ekskursijā gribas katram cilvēkam un tas nav hobijs. “Es par savu vaļasprieku varu uzskatīt tos brīžus, kad komandējuma laikā citās valstīs līdztekus darbā nepieciešamajai informācijai daudz gūstu arī tikai sev. Tie nav atpūtas vai izpriecas braucieni, tāpēc ieguvums ir dubultīgs. Man šķiet, ka tas ir vērtīgākais izbraukšanas veids,” skaidro L. Zvejniece. Viņai šķiet, ka pašlaik zemeslode griežas aizvien ātrāk, tāpēc arī cilvēki skrien aizvien ātrāk un allaž izjūt laika limitu. Katram jādomā, kā īsajā laika posmā paspēt vairāk izdarīt.
