Pierasts, ka Valkas pilsētas kultūras nama vadītājas Aijas Sallu seju vienmēr rotā labsirdīgs smaids.
Pierasts, ka Valkas pilsētas kultūras nama vadītājas Aijas Sallu seju vienmēr rotā labsirdīgs smaids. Ja arī Aijai jāsteidzas, viņa vienmēr apstāsies, lai pajautāju, kā klājas un kas uz sirds.
Viņas interese nekad nav pavirša un virspusēja. Lai gan Aijai varbūt pašai kādreiz dvēsele kliedz un sirds sāp, neviens viņu nav redzējis bēdās vaimanājam. Aija smaidīdama ceļas un dara.
Īsta kurzemniece
Aija ir īsta kurzemniece. Viņas dzimtā puse ir Kuldīgas rajona Ievukalnu ciems. Kurzemnieces šerpais raksturs uzšvirkst brīdī, kad jāpieņem strikts un konkrēts lēmums, un to viņa savā dzīvē darījusi vairākkārt.
Aija uz Valku atnāca strādāt 1978. gada decembrī pēc Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma beigšanas 20 gadu vecumā. Sākotnēji viņa neplānoja savu karjeru saistīt ar kultūras dzīves organizēšanu, vien domāja vadīt deju kolektīvus. To viņa sāka darīt 1979. gada sākumā, nodibinot diskodeju grupu.
“Cik labi, ka jaunībā dejoju diskodejas! Tagad nav problēmu vadīt vidējās paaudzes modes deju grupu,” smejot atzīst Aija.
Pirmo Valkā pavadīto gadu viņa dzīvoja kultūras nama trešā stāva kambarītī, kur tagad atrodas iestādes arhīvs. Telpa bijusi tik maziņa, ka vietas pieticis tikai vienam izvelkamajam dīvānam, kuru nemaz nevarēja izlaist. To laiku atmiņas Aiju silda joprojām, jo tas pavadīts ēverģēlībās un jautrās izdarībās. Aija atceras, ka bez problēmām nakts laikā kopā ar pārējiem trešā stāva iemītniekiem varējusi staigāt pa kultūras nama jumtu vai uzkāpt visaugstākajā ķirsī un karāties ar galvu uz leju. Tagad galva reibstot un ceļgali drebot, ja jāuzkāpj pieci pakāpieni pa saliekamām kāpnēm.
“Tas vēl nav vecums, tas ir asinsspiediens,” sevi optimistiski mierina kultūras nama vadītāja.
Laulību izposta alkohola neprāts
Aijas personiskā dzīve nav bijusi rozēm kaisīta. Ar igauņu puisi Edgaru viņa iepazinās, kad kopā ar māsu Mudīti apmeklēja skolēnu diskotēku Valgas kultūras namā, un ātri vien apprecējās, jo pirms tam Aijai īsti neviena pielūdzēja neesot bijis. Viena pēc otras piedzima meitas Jolanta un Linda. Diemžēl pēc desmit gadu kopdzīves Aija iesniedza šķiršanās prasību un aizgāja no vīra, jo uzskatīja, ka labāk dzīvot vienai ar meitām, nevis savstarpējā neizpratnē.
Viņa par bijušo dzīvi runā ar skumjām, jo to lielā mērā izpostījis alkohola neprāts. Aija atzīst, ka vairums cilvēku normas robežās lieto alkoholu, bet atšķirīgais ir tas, kāda ir dzeršanas kultūra.
Meitas ar tēvu tiekas joprojām, bet Aijai ar bijušo vīru attiecības ir neitrālas.
Pēc šķiršanās Aija cerēja, ka viņas dzīvē tomēr būs vīrietis, kura dēļ būs vērts ne tikai dejot un smiet, bet arī raudāt un ciest.
Kādreiz sēžot kopā ar draudzeni Līgu, abas spriedušas, kāpēc viņām, tik jaukām un solīdām dāmām, nav neviena pielūdzēja. Kāds vīrietis atbildējis — viņas esot tik publiskas un pazīstamas sievietes, ka, iespējams, vīrieši viņām baidās tuvoties. Ar šo publiskas sievietes tēlu tad nu Aijai nācies sadzīvot visu mūžu. Viņa atzīst, ka vīriešiem nav viegli izprast kultūras darba specifiku, tāpēc ne vienreiz vien iznākuši strīdi un kašķi. Pašlaik Aija uzskata, ka kopā dzīvošana ar vīrieti iespējama, ja ir patikšana, cieņa un kopīgi nākotnes plāni. Mīlestība esot stiepts jēdziens, jo katrs to traktē citādāk. Aija nenoliedz, ka ir saņēmusi daudz vīriešu uzmanības apliecinājumu. Kāds pielūdzējs viņu mudināja turpināt izglītoties, un tas ir palīdzējis sekmīgi veidot karjeru un apzināties savu vērtību. Patiesas mīlestības jūtas sieviete jūt pret mazdēliņu Hariju Ralfu, mazmeitiņu Amandu Kristiānu un abām meitām. Aija neko savā dzīvē nenožēlo, jo viss, kas notiek, ir dzīves skola.
“Manas neizdevušās laulības sekas ir brīnišķīgas — divas meitas un divi mazbērni. Ja man viņu nebūtu, nez, ko es darītu?” sev jautā mamma un vecmāmiņa.
Jau septiņus gadus Aija ir kopā ar Leonu. Sākumā viņam nav bijis viegli aprast ar mīļotās sievietes dzīves ritmu, bet pamazām viņi viens otram pieslīpējušies. Gadu gaitā Aija secinājusi, ka mierīga un laimīga kopdzīve var veidoties arī tad, ja viens otru spēj pieņemt tādu, kāds viņš ir.
“Ja nevar samierināties, tad nekas neiznāks. Tad atkal būs šluss,” domīgi secina Aija.
Vērtējot savu dzīvi, viņa atzīst, ka ir nedaudz apjukusi, jo, iespējams, nemaz nezina, kas tā mīlestība īsti ir. Mīlestība pret bērniem un mazbērniem tomēr ir citādāka kā pret vīrieti, bet “mani mīļumi man ir un mūžam būs”! Aija bērniem neesot tik bieži teikusi brīnumvārdus “es tevi mīlu”, kā tagad tos saka mazbērniem. Mazie tad vecmāmiņai pieglaužoties un sakot: “Mīļa omīte!” Tā esot patiesa mīlestība.
Nedreb par savu krēslu
Aijas dzirkstošo personību raksturo arī tas, ka viņa ilgus gadus ir kultūras nama vadītāja. Ne vienmēr cilvēks, kurš aizraujas ar deju, var būt labs administrators. Aijai to ir izdevies savienot. Sevi vērtējot, viņa uzskata, ka, sēžot priekšnieces krēslā, ir tāda pati kā dzīvē — vienkārša, pretimnākoša, saprotoša un korekta. Viņa nekad nav drebējusi par savu krēslu, jo maizi varētu nopelnīt arī bez tā. Tas būtu nedaudz grūtāk, bet ne neiespējami. Aija atzīst, ka viņai ļoti nepatīk sarunā ar cilvēkiem pacelt balsi. Kad iznākot tā darīt, tad pašai esot nepatīkamas sajūtas. Viņa nekad sevī netur aizvainojumu un ļaunu prātu. Dzimusi Jaunavas zvaigznājā, Aija nespēj pieņemt, ka cilvēki neizprot pašsaprotamas lietas.
Ikdienu pavadījusi starp cilvēkiem, Aija mājās neklausās skaļu mūziku, bet televizoru skatīties vienkārši neatliek laika. Labāk viņa laiku pavada ar mīļumiem vai arī dārzā kopj puķes. Viņai neesot hobiju, jo tad, kad gribas dejot, izdejojas ar savu vadīto kolektīvu dejotājiem, ja gribas dziedāt — no sirds izdziedas pasākumos.
“Liktenis man bijis labvēlīgs, jo viss, ko daru, man patīk un padodas,” secina kultūras nama vadītāja. Viņa neesot no tiem cilvēkiem, kuri skrien vai pušu plēsdamies, lai kaut ko izdarītu.
Dzīvo kopā ar vecākiem
Pēc šķiršanās Aija aizgāja dzīvot pie saviem vecākiem privātmājā. Uzņēmīgā sieviete ķērusies klāt pamatīgam mājas remontam, jo uzskata, ka bērniem un mazbērniem jāatstāj vismaz māja, ja nevar atstāt daudz naudas. Līdz pat pensijai Aijai bankai būs jāatmaksā kredīts, bet tas nav iemesls, lai viņa vaimanātu par grūto dzīvi. Viņai, tāpat kā daudzām Latvijas provincē dzīvojošām sievietēm, ir svarīgas savas mājas, ģimene, darbs un iztikšana.
“Visām mums ir vienkārša formula. Un dzīve nav jāsarežģī, pietiekami grūta tā ir,” domā Aija.
Ne vienreiz vien viņa gribējusi aiziet no vecāku mājām, jo mamma stipri slimojusi, bet nu jau aizsaulē aizgājušais tētis mīlējis iedzert. Lai kāds viņš bijis, bet liels dancotājs un dziedātājs gan. Aija uzskata, ka bērniem jārēķinās, — kāds dzīves posms ir jāupurē vecākiem. Viņa to ir darījusi, bet tāpēc sevi nežēlo, jo dzīvē pastāv arī pienākums. Aijai viens no vistuvākajiem cilvēkiem ir māsa. Viņām liktenis bijis līdzīgs, un tas abas ir tikai vēl vairāk tuvinājis. Māsas vienmēr viena otrai palīdz un uzklausa. Aijai ir arī daudz draugu, jo viņa lielāko daļu labu paziņu pieņem kā draugus un domā, ka būtu jocīgi, ja ar tiem, ar kuriem 25 gadi pavadīti kopā darbā, nesadraudzētos un nejustu vajadzību satikties arī ārpus mēģinājumiem vai koncertiem. Kultūras nama vadītāja uzskata, ka viņa jau nav nauda, kas visiem patīk.
