Pirms Jāņiem kaļot plānus kārtējam Līgo vakaram, prātā allaž nāk interesantākie ar šiem svētkiem saistītie piedzīvojumi. Man jāatzīst, ka visi emocionālākie Jāņi ir piedzīvoti tikai laukos.
Pirms Jāņiem kaļot plānus kārtējam Līgo vakaram, prātā allaž nāk interesantākie ar šiem svētkiem saistītie piedzīvojumi. Man jāatzīst, ka visi emocionālākie Jāņi ir piedzīvoti tikai laukos.
Reiz gadījums mani aizveda uz Jāņkalnu Jēkabpils rajonā. Vēl tagad atceros lauku mājās izberzto balto koka grīdu un uz tās sasmalcināto kalmju smaržu. Visos stūros trīsuļoja meiju lapas, bet pats interesantākais — māju saimniece, veca tantiņa, viesus sagaidīja ar līgodziesmām. Lai gan mūsu grupā bija arī pāris muzikantu, kuru repertuārs ir cienījami plašs, veco tantiņu apdziedāšanās dziesmās viņi pārspēt nevarēja. Viņas dziesmu pūrs bija neticami bagāts. Neko līdzīgu savā mūžā otrreiz neesmu piedzīvojis. Tas bija vairāk nekā pirms ceturtdaļgadsimta.
80. gadu sākumā dažus gadus itin stingri bija piekodināts nesvinēt Jāņus. Tolaik vairākas vasaras īrējām istabu Bigauņciemā, tikai dažus desmitus metru no jūras. Jāņos vietējie dedzināja ugunskurus pludmales smiltīs un pļavās. Tas bija neaizmirstams skats — ik pēc metriem simts dega ugunskurs — cits par citu lielāks. Jauki brīži piedzīvoti arī tepat Valkas tuvumā — Zīlē un citviet. Katriem svētkiem savs smeķis, taču, ņem kā gribi, Jāņi ir latviskākie no visiem svētkiem.
Tagad Jāņu vienreizīgumu neizjūtu divu iemeslu dēļ. Līgodziesmas radiokanālos sāk skanēt jau mēnesi pirms svētkiem. Kad ir pienākusi Jāņu diena, visi līgo pantiņi ir apnikuši līdz mielēm. Ar ēdmaņu reklāmām ir gluži tāpat. Katrs ražotājs un tirgotājs savu īpaši svētkiem gatavoto preci vēlas pārdod pēc iespējas vairāk. Komercializējušies ir visi svētki. Varbūt Jāņos jāpriecājas kopā ar folkloristiem, kuri tomēr visautentiskāk spējuši uzturēt un kopt senās tradīcijas. Pirmās norādes par šo svētku seniskuma saglabāšanos rodamas jau Garlība Merķeļa un vēl citu vācu literātu rakstos. Šo uzskatu nostiprinājuši latviešu tautiskie romantiķi. Var tikai brīnīties par Jāņiem piedēvēto maģisko spēku. Jāņu spēks atraisās un izplaukst zālēs — zaļojošajos lapaugos, nevis ziedos. Magones, rudzupuķes, pīpenes, sarkanais un baltais āboliņš un rozītes, ko mūsdienās pin Līgo vakara vainagos, ir jauna tradīcija, veidojusies tieksmē pēc krāšņuma un raibuma. Tas neatbilst senseni godātam zaļajam spēkam, kas apliecina Saules gada zaļoksno jaunību, mostošos dziņu un kaislību.
