Šis gads Eiropā rit ne vien aktīvas novecošanas, bet arī paaudžu solidaritātes zīmē, mudinot sabiedrību apzināties, kāda bagātība esam cits citam, un stiprināt šo sadarbību starp vecajiem, jaunajiem un visjaunākajiem. To pirmkārt vajadzētu atspoguļot ģimenei tās paplašinātā (vecvecāku, bērnu un mazbērnu) izpratnē. Tomēr plaisa paaudžu starpā nereti izveidojusies tik liela, ka grūti atrast nenodedzinātu baļķi, no kura uzbūvēt laipu atpakaļ labās attiecībās. Tāpat kā pagale nekad nedeg viena, arī labā būvniecībai būs nepieciešamas visas iesaistītās puses.Nedrīkst vainot tikai bērnus«Tas ir ideāls variants, ja visas paaudzes ģimenē spēj saglabāt labas attiecības. Tomēr daudziem tās ir sabojātas. Cilvēki to izdarījuši paši ar «savām rokām» – prasībām, aizvainojumu, kā arī it kā labiem nodomiem. Ļoti daudzi vairs nesazvanās un nerunā līdz pat nāves stundai. Taču tam visam ir pamats. Nedrīkst vainot tikai bērnus. Dod Dievs vecākiem būt gudriem un ieraudzīt savu vietu, kad bērni jau izauguši un sākuši patstāvīgu dzīvi!» pārprastas pilnvaras rīkot un regulēt kā vienu no sliktu attiecību priekšnoteikumiem min psiholoģe Aiga Jankevica.Tās var izpausties, gan ģimenei dzīvojot kopā, gan atsevišķi no vecākiem. Tāpēc nav vienīgā pareizā varianta, kādu kopdzīves modeli izvēlēties. Plusi un mīnusi ir abiem.Svarīgi nesajaukt lomas un nepārkāpt robežas«Senāk vienā mājā dzīvoja trīs četras paaudzes. Parasti ienācēja bija vedekla, kura pamazām pieslīpējās un pārņēma saimnieces funkcijas. Šis modelis saglabājies arī mūsdienās. Savukārt otrs variants, kad jaunieši agri sāk patstāvīgu dzīvi vai pāris apprecas un tad aiziet no vecākiem, vairāk nāk no rietumiem,» turpina Aiga, priekšroku tomēr dodot dzīvošanai atsevišķi. Tā jaunajiem, viņasprāt, vairāk iespējams sajusties kā ģimenei, veidot savas tradīcijas un ieradumus – gribam, liekam kājas uz galda, nemazgājam uzreiz traukus un svētdienās līdz pusdienlaikam vārtāmies pa gultu! Dzīvojot vecāku mājā, tomēr jārēķinās, ka ne viss tur ir mans un ne par visu man ir teikšana. «Ieejot cita teritorijā, gribot negribot jāpieņem arī tā cita noteikumi. Ja nākšu tikai ar savu un gribēšu uzreiz kaut ko mainīt, protams, būšu sliktais,» uz gudru sadzīvošanu mudina psiholoģe. Tomēr bieži vien tas neizdodas, kā arī vecāki pamatīgi sajaukuši savu lomu jaunās ģimenes dzīvē. Tad labāk ir aiziet. Taču izrādās – tas nav tik vienkārši, jo tur finansiālas un materiālas važas. Kur iesi, ja zini, ka nevari izvilkt līdz algai un noīrēt sev dzīvokli, bet vecākiem, redz, ir liela divstāvu māja, spriež daudzi jaunie, neaizdomājoties, ka «šķiršanās» no mammas un tēta beidzot būtu izrāviens sākt savu dzīvi un, iespējams, noregulēt attiecības ar vecāko paaudzi.Celt vecāku autoritātiLabu paplašinātās ģimenes attiecību pamatā lielā mērā ir savas vietas apzināšanās bērnu un mazbērnu dzīvēs. Vecvecākiem tā patiesi ir ļoti plaša, ko viņi var izmantot gan celšanas, gan jaukšanas nolūkos.«Trakākais, ko vecvecāki var izdarīt, ir graut vecāku autoritāti mazbērnu acīs, katra vārda galā atgādinot, piemēram, ka viņš taču neēdīs šādi sakultu olu vai šallīte taču jāapliek! Tas ir lāča pakalpojums, lai vēlāk bērni vecākus vispār nerespektētu,» norāda A. Jankevica. Attiecības ilgtermiņā veidotos daudz saskanīgākas, ja tā vietā omes un opīši celtu vecāku darba un rūpju nozīmīgumu. Bērna priekšā slavētu mammīti, ka viņa spējusi izstrādāt veiksmīgu projektu, nopirkusi mazajam skaistu rotaļu lācīti vai aizvedusi bērnu uz zoodārzu. Nenovērtējama ir arī dzīves gudrība un pieredze, ko vecvecāki spēj dot mazbērniem. «Visvairāk praktiskos darbiņus man iemācījusi tieši ome – gan pankūkas cept, gan adīt un tamborēt. Mamma to nemaz nebija pamanījusi un vēlāk brīnījās, kā to visu māku. Ir labi, ka mazbērnam un vecvecākam ir kopīgas darīšanas. Tas stiprina gan paaudžu saites, gan paver bērnam plašāku skatu uz ģimenes modeli un paaudžu pēctecību,» pārliecināta Aiga.Pasēdēt kopā zem ābelesSvarīgi attiecībās ir justies vajadzīgam un noderīgam. Īpaši vecākai paaudzei. «Kādam šī sajūta tiek apmierināta, ja viņš divreiz nedēļā aizved mazbērnu uz dejošanu. Citam pilnīgi pietiek, ja reizi mēnesī atsūta no laukiem žāvētu speķi un adītu zeķu pāri. Taču svarīgs zelta vidusceļš, ka prasme būt noderīgam nenāk par daudz un nekļūst jaunajai ģimenei traucējoša,» norāda psiholoģe, mudinot lielos bērnus būt vērīgiem un pateicīgiem par izrādītajām rūpēm.Tomēr tā ir tikai maza daļiņa, ko labu attiecību vārdā vecākiem var darīt pieaugušās atvases. Svarīgi ir ne tikai pamanīt, bet arī ik pa brīdim iepriecināt mammu un tēti, veltīt viņiem laiku. «Laika pavadīšana kopā, manuprāt, ir pats vērtīgākais. Vienmēr tam nav jābūt kam īpaši smalkam. Pietiek arī pasēdēt zem ābeles un papļāpāt par neko. Vai atbraukt negaidīti ciemos ar savu rasolu un torti. Parasti vecmammas stāv pie plīts līdz sāpošai mugurai, lai ceptu un vārītu bērniem un mazbērniem,» vairot prieku un labas emocijas paaudžu attiecībās aicina A. Jankevica.
Nesader uzskatiPaaudžu attiecības nav viennozīmīgi vērtējamas, jo ģimenes ir dažādas un arī situācijas atšķirīgas. Vieniem tās ir tiešām ciešas un ļoti mīļas, bet manā gadījumā – vēsākas. Vecvecāki mums jau sen miruši, bet ar vecākiem tas vairāk ir pienākums saglabāt cieņas pilnas attiecības un parūpēties par viņiem, kad tas nepieciešams. Mēs jau sen esam tā dzīvojuši, ka katram ir sava ģimene un nejaucamies otra ikdienas dzīvē. Tiekamies aptuveni reizi nedēļā. Parasti ārpus mājas kādā kafejnīcā padzeram kafiju, apēdam pa kūciņai un parunājam, kā iet pa dzīvi. Mājās cits pie cita tiekamies pa retam – jubilejas reizēs. Šķiet, mums ir paaudžu domu un uzskatu nesaderība, jo vecākiem ir izteikti padomju laika uzskati. Viņi mīl dzīvot pagātnē, daudz kritizēt un nemāk kā citi vecāki cilvēki mainīties laikam līdzi. Maniem bērniem savukārt ar mums kā vecākiem, šķiet, ir ļoti labas attiecības. Laikam te nozīme ir arī intelektam un izglītībai. Ne mani, ne vīra vecāki nav īpaši izglītoti. Viņi ir kara laika ļaudis, un tas, manuprāt, atstājis lielu zīmogu tās paaudzes cilvēkos. Šodien tās lietas ir citādas – vecāki nav tik ļoti attālinājušies uzskatu ziņā, vairāk aug visam līdzi. Protams, ir arī izņēmumi, kad starp bērniem, vecākiem un vecvecākiem vairs nav nekādu attiecību un mīļuma. Degradējušās ģimenes, kādu Latvijā ir daudz!Dzīvojot ciešās attiecībās, var uztrenēt spēju savaldīties, piedot, pieņemt un mīlēt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Es taču savus vecākus neizvēlos! ◆ Simona (40), lietvede
Nejaucamies otra darīšanāsLabas attiecības starp paaudzēm ģimenē, manuprāt, atkarīgas no vērtībām un piemēra, ko mazi bērni redzējuši savās mājās. Ja bijusi necieņa un nevērība pret vecāko paaudzi, nav garantiju, ka izaugušie bērni reiz parūpēsies par savu mammu un tēti. Un otrādi – ja iemācīts, ka par savējiem jāgādā, lai tur vai kas, vecīšiem nebūs jāuztraucas par to, vai atradīsies kāds, kas vecumdienās pasniegs krūzi ūdens.Es piederu pie tās vērtību sistēmas, kur rūpējas cits par citu. Savus vecvecākus diemžēl īsti neatceros, jo viņi agri aizgāja mūžībā. Arī vīram viņu vairs nav, bet ir mūsu vecāki, ar kuriem mums tiešām paveicies. Ne viņi apšaubījuši manu vai vīra izvēli, ne jaukušies mūsu darīšanās, ne norādījuši, kā bērni jāaudzina. Jāsaka gan, ka, iespējams, tik labi ir tāpēc, ka tomēr dzīvojam atsevišķi un abiem vecākiem ir pāris. Viņi nav palikuši vieni un nedīc pēc uzmanības, bet ir atraduši lietas, ko savā dzīvē darīt tad, kad bērni ligzdu pametuši.Mani vecāki dzīvo tuvāk, tāpēc sadarbība ir ciešāka. Bieži iegriežamies ciemos, sarīkojam ātru pikniku. Ja nepieciešams, palīdzam kādos dārza darbos. Taču tas nav uzspiesti. Tāpat maniem vecākiem nav pienākums pieskatīt manus bērnus. Viņi drīkst pateikt «nē», un mēs to respektējam (viņi gan to praktiski nav izmantojuši).Ar vīra vecākiem vairāk sazvanāmies un vismaz reizi mēnesī cenšamies aizbraukt. Tad mums patīk izplānot kādu kultūras pasākumu – aiziet kopā uz teātri, kino vai pasēdēt kafejnīcā. Kopā ar vecākiem cenšamies svinēt tikai Ziemassvētkus. Vienu gadu pie vieniem, otru – pie otriem un trešo – visi pie mums. Pārējos svētkos skatāmies, kā sanāk. Protams, tiekamies dzimšanas dienās. ◆ Linda (35), skolotāja
