Novembrī, kad visapkārt ir dubļi, pūš drēgns, stindzinošs vējš un bieži līst lietus, Latvija svin divus nozīmīgus svētkus – Lāčplēša dienu un savu dzimšanas dienu. Šie svētki nemīlīgajā laikā ienes siltumu un gaišumu. Šogad mūsu valsts atzīmēs 94. pastāvēšanas gadadienu. Katru gadu novembrī, klusībā domājot, izvērtēju, kā mainījusies mana Latvija un vai es lepojos ar savu zemi. Viennozīmīgi, lepojos, jo Latvijā ir manas mājas, mana ģimene, radi, kolēģi, kaimiņi, sabiedrotie un arī nelabvēļi. Kā jau dzīvē. Piekrītu dziesminiekam Kasparam Dimiteram, kurš saka: “Neesmu nacionālists. Esmu patriots. Man Latvija nenozīmē resursu, ko izmantot, lai izsistu politisko “piķi”, iebrauktu Saeimā vai ostas valdē. Man Latvija ir vieta, kurā Dievs man licis piedzimt, runāt un dziedāt latviešu valodā. Latvijai lojālie cittautieši ir tādi paši manējie kā latvieši. Divdesmit divu gadu laikā mūsu valsts un tautas nerrošanas izrādi no Saeimas nama menedžējuši ļaudis, kas runā latviešu valodā.” Šie vārdi ir “kā kulaks uz acs”, un droši vien labāk es nemaz nevarētu formulēt domas un sajūtas par savu Latviju. Ko līdz skarbi un nievājoši vārdi, kas kā akmeņi atstāj sāpīgus nospiedumus mūsu zemes vaigā? Nelīdz pilnīgi neko! Vienīgi apmierinājumu, ka dusmas ir izsētas vējā. Daudz labāk būtu šajā svētku mēnesī aizdomāties, ko es pats esmu darījis savas Latvijas un vietas, kurā dzīvoju, labā. Kā es pats esmu kaldinājis savas zemes spožumu? Lai jums gaiši svētki!
