Turpinājums no iepriekšējās sestdienas. Piektdiena, 13. datums. Vienudien savu mobilo telefonu noliku uz ledusskapja.
Turpinājums no iepriekšējās sestdienas
Piektdiena, 13. datums
Vienudien savu mobilo telefonu noliku uz ledusskapja. Pēc brīža, kad gribēju to paņemt, telefona tur vairs nebija. Skaidrs, ka vainīgs Poltiņš! Lūdzām, lai beidz muļķoties un atdod. Meklējām — gan visi kopā, gan es viena pati. Nav, un viss. Kā akā iekritis!
Kad mēģinājām no citiem telefoniem zvanīt uz manējo, sakaru operators teica, ka telefona aparāts atrodoties ārpus uztveršanas zonas. Mobilais telefons joprojām nav atradies, lai gan visa vasara pagājusi, sācies rudens un mēs uz lauku mājām ciemos pie Poltiņa tagad braucam tikai nedēļas nogalēs.
Vienudien, visus savus spoku piedzīvojumus atceroties, pēkšņi konstatējām, ka telefons pazuda piektdienā, tieši 13. datumā!
Oranžais spoks
Rudenī, kad tā pa īstam sākas viskošākais zelta lapu laiks, reiz aizbraucu kursa biedrei līdzi uz laukiem — kartupeļu talkā. Laiks bija pasakains, visi nostrādājāmies pamatīgi, tāpēc jau drīz vien pēc vakariņām visi mājinieki devās pie miera.
Mani naktsguļai iekārtoja ziemas verandā — neapkurināmā istabā, kurai trīs sienas veidoja milzīgi, taču veclaicīgi sīkrūtoti logi. “Tādās vecās lauku mājās varbūt pat savs spoks ir…”, es vēl nodomāju pirms iemigšanas.
Mani pamodināja pakluss, dobjš bunkšķis. Atvēru acis. Telpa bija sidrabaini baltas, spožas mēnessgaismas pielieta, taču — bez manis te neviena nebija. Labu brīdi lūkojos logos, jo man tik ļoti patīk mēnessgaisma, ka arī pati savās mājās pilnmēness naktīs nekad neaizvelku ciet nakts aizkarus…
Nemanīju, kā piemigu otrreiz, un arī tagad mani pamodināja līdzīgs “bums”. Un atkal — neviena. Nu gan nolēmu turēt acis vaļā, lai redzu, kas te bumsinās. Jā! Pēc brīža atskanēja vēl viens “bums”, un tas nāca no galda apakšas! Istabas pretējā stūrī stāvēja pamatīgs veco laiku saimes galds, pārklāts ar lielu, rūtainu galdautu, kam bārkstis sniedzās līdz pat zemei…
Šausmas! Pati savām acīm redzēju, kā sakustas bārkstis, kā galdauta mala sāk lēni celties… Kāds līda ārā no pagaldes! Bet es taču zināju, es biju pārliecināta, ka istabā esmu viena!
Kliegt svešās mājās nakts vidū, kad visi pēc smagā dienas darba saldi guļ, man bija kauns. Šāvu mutei priekšā abas plaukstas uzreiz. Cieši piespiedu tās… Acis tobrīd man noteikti jau bija uz kātiņiem…
Tajā īsajā šausmu brīdī pēkšņi atcerējos kaut kur lasīto, ka spokus parasti redzot ģimenes jaunākais bērns, un es tāda biju! Un vēl — viņam esot jābūt dzimušam naktī no ceturtdienas uz piektdienu. Izmisīgi vandījos savās atmiņās: zinu es vai nezinu, kurā dienā, kurā stundā esmu dzimusi?
Un tad es to spoku beidzot ieraudzīju! No pagaldes izvēlās un gandrīz līdz pusistabai atbumsinājās milzīgs oranždzeltens ķirbis!
Dusmīgais rūķis
Ja tas būtu noticis ar mani un es to būtu stāstījusi savam vīram, viņš būtu smējies, vēderu turēdams, vai arī nosauktu to visu par sieviešu dumjībām, pekstiņiem vai kādā citā, vēl aizvainojošākā vārdā. Bet! Tas notika ar manu vīru! Un viņš bija tas, kurš nakts vidū cauri puspilsētai atskrēja pie manis uz darbu — kā ārprātā plaši ieplestām acīm, matiem — gandrīz stāvus aiz šausmām…
Bijām jauni, nesen precējušies un īrējām kādu pažobeles istabiņu vecā saimnieku mājā. Kad laukā bija vasaras svelme, tad arī mūsu miteklī bija gluži kā cepeškrāsnī, un lieki teikt, ka ziemas puteņos salām un drebinājāmies pat zem vatētajām segām.
Man bija maiņu darbs, tāpēc nereti gadījās, ka es devos uz dežūru, bet vīrs agri likās gulēt — ko citu vienatnē sadarīsi aukstā ziemas vakarā…
Tā nu reiz, kad biju darbā, vīrs nolēmis pasildīt istabu, ieslēdzot elektrisko plītiņu. (Bija toreiz tādas: ar atklātu, sarkani kvēlojošu spirāļu apļveida tinumu, nevis ar slēgtu sildvirsmu.) Zinādams, ka labi tas nav, ko viņš dara, vīrs plītiņu nolicis uz grīdas — krietnu gabalu nost gan no loga, gan no gultas, lai neaizdegas aizkari vai sega.
Atlaidies vīrs gultā un… iesnaudies. Cik ilgi gulējis, vēlāk nevarēja pateikt. Pamodies esot pēkšņi: it kā no kāda neizdibināma trokšņa, it kā no neizprotamas iekšējas trauksmes sajūtas… Un vēl — viņam licies, ka kāds uz viņu cieši skatās… Palūkojies un ieraudzījis: istabas pašā vidu stāv mazs, dusmīgs vīriņš ar garu bārdu un piķmici galvā! Nu rūķis kas rūķis! Kā no pasakas! Mazais vīriņš pa tam dusmīgi sarucis uzacis, pacēlis roku un rādījis loga virzienā. Mans vīrs arī palūkojies turp un redzējis: no gruzdošā loga aizkara lēnām ceļas augšup dūmi — vēl mirklis, un aizkars uzliesmos! Vīram miegs kā ar roku atņemts — lecis augšā, dzēsis aizkaru, izrāvis plītiņas kontaktu…
Kad nelaime bijusi novērsta, sācis domāt: “Pag, bet ko tad es redzēju?!” Istabas vidus — tukšs. Nekur neviena — ne kaktos, ne pagultē, ne koridorā… Un tad … Tad viņš, paķēris pirmās virsdrēbes, kas gadījās pa roka, meties ārā no dzīvokļa, pa trepēm lejā, ārā, uz ielas. Tāds viņš pie manis tonakt atskrēja: pārbijies ne pa jokam. Kamēr visu izstāstīja, it kā jau nomierinājās, taču ne pa kam nebija pierunājams atgriezties mājās viens, bez manis. Tā arī tonakt dežurējām — divatā.
Par tonakt notikušo es vīram aizliedzu smieties: ja nu vēl kādreiz vajadzīga rūķa palīdzība? Apvainosies — ko tad? Taču es tāpat zinu — viņš par to nekad nevienam netika stāstījis: acīmredzot bija bail kļūt par izsmiekla objektu.
Draiskulis
Ja tā ņem, man ar savu Mājas Gariņu sanāk viss: i smiekli, i asaras savureiz…
Pagājušo sestdien pat: sataisījos uz pirti, dēls solījās atbraukt man pakaļ, aizvest — lai tikai ilgi nečammājoties. Vispirms dzīvokļa koridorā uz skapīša noliku latu — lai ir pa rokai, kad būs jādodas prom… Tad sāku kravāties: ziepes, šampūns, dvielis, tīrā veļa, krēms, lakatiņš, ko uzsiet galvā, kad nākšu mājās.
Kad izdzirdu dēla autiņa pīpināšanu zem loga, vilku mugurā vējjaku, āvu kurpes, ņēmu somu, pastiepu jau roku pēc sava lata… Nav! Uz skapīša nav, uz grīdas nav, aiz skapīša arī nav… Dēls dusmīgs nāca iekšā: čammājoties gan es ilgi. Teicu, ka nevaru naudiņu atrast. Pirms brīža — es labi atceros! — pati uz skapīša noliku latu… Viņš pasmējās, lai pameklējot jakas kabatā. Ak arī nav? Gan jau es pati kaut kur būšot iebāzusi, gan jau vēlāk atradīšot — tā viņš teica, iedeva man divlatnieku, un braucām prom.
Kad, pārradusies no pirts, atslēdzu durvis un pārkāpu slieksni, uz pilnīgi tukšās skapīša virsmas koridorā spīdēja… mans lats!
Tagad, ja kas pazūd — un ik pa laikam kaut kas pazūd noteikti! —, es tā stingri, kā veca skolotāja nerātnam bērnelim, saku: “Nu labi, paspēlējies, bet noliec atpakaļ!” Un tā man viss, kas uz laiciņu pazudis, atrodas. Tik vien jau mūsu dzīvoklī ir — es un Mājas Gariņš. Tad nu jāsadzīvo!
Kas tas bija?
Mums tik ļoti gribējās pašiem savu māju, ka no saimniekiem, pie kuriem mitinājāmies, nopirkām zemi — apbūves gabalam un nelielam sakņu dārziņam. Esam paliela ģimene, ar slinkumu neviens neslimojam, un jau rudenī bija gatava saimniecības ēka — piemērota arī dzīvošanai ziemā. Virtuvē uzmūrējām plīti, abas istabiņas apsildīja krāsniņa un pamatīgs siltummūrītis… Viss it kā kārtībā, taču, tiklīdz mēģinājām iekurināt plīti vai krāsni, visi dūmi melniem mutuļiem vēlās atpakaļ! Vīrs, meistars būdams, pats tik daudziem plītis, krāsnis un kamīnus mūrējis, bija nesaprašanā! Septiņus meistarus — citu pēc cita — vedām, visu atrādījām, skaidrojām. Vārdu sakot, demonstrējām savu apkures sistēmu. Visi meistari bija vienisprātis: cukas mūrētas pareizi. Dūmvada augstums pareizs. Nu jāvelk taču! Bet — kā laiž uguni klāt, tā dūmi atkal visi uz iekšu vien, uz iekšu vien… Virtuve pilna, istabas pilnas ar dūmiem — kas to var ciest?!
Ar katru dienu kļuvām drūmāki, pat tādi kā savstarpēji neiecietīgāki… Tik ļoti gribējās beidzot pārcelties pašiem uz savu mitekli!
Bet tad — kādu dienu pēkšņi atcerējos kaut kad kaut ko dzirdējusi par Mājas Gariņiem…
Nogaidīju, līdz visi pārējie ģimenes pieaugušie aizbrauc uz darbu, mazie aiziet uz skolu, un sāku… pēc sava prāta gatavoties sarunai ar Mājas Gariņu. Vispirms pienā vien izvārīju auzu pārslu putru, pieliku vēl klāt cukuru un rozīnes — lai garšīgāka. Paņēmu mazu bļodiņu, ielēju tajā putru un, uzmanīdamās, lai mani neviens neierauga, lai nesatieku kaimiņieni, devos uz mūsu jaunbūvi.
Nosēdos pretī plīts durtiņām, atvēru tās un sāku runāties: “Nu sveiks, Mājas Gariņ! Mēs jau, liekas, vēl nemaz neesam pazīstami, bet tev jau nepatīkam… Bet mēs esam labi, godīgi cilvēki! Un mums tik ļoti vajag nākt šurp un dzīvot! Un uguni, un siltumu vajag! Tad nu esi tik labiņš, pieņem manu cienastu!”
Ieliku bļodiņu ar putru krāsnī, pievēru ciet krāsns durtiņas, pēc tam — arī plīti. Vēlreiz palūdzu, lai Gariņš ir labs un pieņem mūs, lai ļauj kurināt uguni un ļauj dūmiem iet caur skursteni. Lai ļauj mums dzīvot…
Pēc tam neatskatījusies devos prom.
Nākamais bija svētdienas rīts. Kamēr bērni vēl gulēja, vedināju vīru uz jaunbūvi: sak, aiziesim, pamēģināsim vēlreiz — varbūt plīts beidzot iekuras un skurstenis velk. Rīts, sak, tāds vēss un skaidrs, bez vēja…
Tiklīdz piešķīlām sērkociņu un liesma apņēma skalus, uguns aizgāja rūkdama! Abi ar vīru vispirms neticīgi saskatījāmies, tad reizē metāmies ārā — skatīties, kā dūmi iet laukā pa skursteni. Kas tie bija par dūmiem! Melni, biezi, mutuļaini — it kā mēs vecas autoriepas dedzinātu, nevis sausu alkšņa malciņu! Pēkšņi ar vismelnāko dūmu mutuli no skursteņa izšāvās ārā kaut kas melns — sprīdi garš, līdzīgs paresnam flomāsteram. Šis “kaut kas”, te paceldamies augšup zilajās debesīs, te šaudamies iekšā pašā dūmu peklē, te spēji pasizdamies sāņus, šaudījās pa gaisu šurpu turpu… Likās, tas par katru cenu grib tikt atpakaļ skurstenī.
Kad melnie mutuļi beidzās, dūmi kļuva gaiši un sāka plūst augšup vienmērīgā, tievā strūklā, dīvainais melnais veidojums vertikāli nostājās uz skursteņa malas, tad lēni saliecās tādā kā kāsī, liecās aizvien zemāk un zemāk, līdz beidzot ienira skurstenī!
To visu klusēdami vērojuši, mēs ar vīru tikai pēc laba laika atguvāmies. Pār abu lūpām vienlaikus atskanēja kopīgs izbrīna sauciens: “Kas tas bija?!”
* * *
Gan plīts, gan krāsns mūsu jaunajā mītnē kopš tā brīža kuras nevainojami. Par savu sarunu ar Mājas Gariņu nevienam svešam netiku stāstījusi: bija tāda sajūta, ka nevajag…
