Es redzēju velniņu! Tas bija agrā bērnībā — mums ar māsu toreiz bija kādi septiņi astoņi gadi.
Turpinājums no iepriekšējās sestdienas
Es redzēju velniņu!
Tas bija agrā bērnībā — mums ar māsu toreiz bija kādi septiņi astoņi gadi. Dzīvojām ļoti mazā istabiņā, tāpēc abas ar māsu gulējām izvelkamā dīvānā, bet mamma turpat blakus saliekamā gultiņā.
Reiz naktī pamodos ar tādu sajūtu, it kā kāds manī cieši skatītos. Atvēru acis — jā! Uz mammas gultiņas, viņai tieši uz sāna, sēdēja mazs velniņš! Viņš bija tāds kā jēriņš — viss klāts ar sīki sprogainu melnu vilnu. Bez vilnas bija tikai pelēkbālā sejiņa un divi pastrupi radziņi. Viņš izskatījās šķelmīgs! Viņš skatījās manī, un viņa sejiņā izgaismojās viegls, draisks smaids — it kā viņš aicinātu uz padauzīšanos! Es sabijos un aizmiedzu acis. Pēc brīža atvēru — viņš joprojām raudzījās manī. Tad es piecēlos sēdus, pārmetos ar seju segā un labu brīdi tā gulēju. Kad atkal uzdrošinājos atvērt acis, velniņš joprojām skatījās manī…
Tā es labu laiku mētājos — no galvgala uz kājgalu un atpakaļ. Māsa joprojām bija aizmigusi, un man neienāca prātā viņu modināt.
Neatceros, kā viss beidzās, — laikam taču aizmigu… No rīta redzēto izstāstīju mammai un māsai. Viņas nolēma, ka es to esmu nosapņojusi. Pēc kāda laika mamma nopietni saslima un ilgi, ilgi ārstējās.
Saimnieku diena
Manu tēvu sauca Jēkabs, un Jēkabi, kā zināms, kopš seniem laikiem skaitījās saimnieku diena.
Tēvs nomira ziemā. Zināju, cik grūts mammai varētu būt pirmais gads bez viņa. (Viss mūžs taču kopā aizvadīts!) Pirmais pavasaris, kad nav kas kapli uzasina, pirmā vasara, kad nav kas izkapti izkapina un grābeklim izlūzušos zarus ieliek, pirmais rudens, kad visi āboli no dārza vienai pašai jāsastiepj pagrabā… Tāpēc tieši uz Jēkabiem aizbraucu ciemos un teicu: “Nosvinēsim Jēkabus” — saimnieku dienu! Iztīrījām māju, uzmazgājām grīdas, no puķu dobēm sanesām istabās svaigus ziedus, izcepām pīrāgus un plātsmaizes. Kad viss bija apdarīts, uzklājām tīru galdautu, visu skaisti sakārtojām uz šķīvjiem, aizdedzām sveci un lēni malkojām kafiju. Pēc brīža izdzirdējām, kā noklab un pēc tam iedžinkstas vecmodīgais kliņķis, kā iečīkstas pašas durvis, kā iečabas šļūcoši soļi — kāds nāca. Brīdi pašļūkājis, pamīdījies priekštelpā, nācējs apstājās. Nolēmām, ka cilvēks nevar izlemt, pie kurām durvīm klauvēt: pie istabas vai pie virtuves. Tāpēc cēlos augšā un devos pretī, atvēru virtuves durvis. Koridorā neviena nebija!
Paraustīju plecus: vai tas varētu būt, ka tikai izlikās? Mums abām!? Pēc brīža turpinājām nesteidzīgu papļāpāšanu, līdz atkal dzirdējām, kā atveras un aizveras ārdurvis. Atkal kāds šļūkāja pa koridoru… Norunājām, ka šoreiz pretī neiesim, — lai viesis pats nāk iekšā. Tā arī notika: dzirdējām, kā atveras un aizveras istabas durvis. Tātad nācējs bija iegājis viesistabā. Zinājām, ka tur taču neviena nav, tāpēc viesis drīz vien nāks ārā, meklēs kādu mājinieku un gan jau ienāks virtuvē… Neienāca. Pēc kāda laiciņa atkal atvērās un aizvērās istabas durvis, koridorā atkal kāds pamīdījās, tad atskanēja ārdurvju atvēršanas un aizvēršanas trokšņi… Tagad kādam vajadzēja būt pagalmā! Abas ar mammu izsteidzāmies uz lieveņa, bet tur neviena nebija… Nu nevarēja taču neviens ne izgaist uz taciņas vai sētsvidū, ne izlīst cauri ceriņu biežņā ieaugušajam stiepļu žogam!
Atjēgusies no pārsteiguma, vedināju mammu atpakaļ istabā, sacīdama, ka tēvs acīmredzot bija atnācis savu vārdadienu jeb saimnieku dienu nosvinēt. Tad mēs sameklējām bufetē kaut kad “neatskārstai vaj’dzībai” iegādātu pudeli sarkanvīna, atkorķējām to, ielējām un saskandinājām: uz Jēkabiem, uz saimnieku dienu, uz tēva vieglajām smiltīm!
Gluži pēc tāda paša scenārija viss atkārtojās arī nākamajā gadā, un šoreiz mamma vairs nesatraucās, izdzirdusi šļūcošos soļus priekštelpā.
Trešajā gadā, kaut kādu iemeslu dēļ nevarēdama aizbraukt uz lauku mājām un mierinādama sevi, ka mamma taču nav viena, ka atnāks māsa, varbūt arī brālis, es par saimnieku dienas svinēšanu beigās pat piemirsu…
Jēkabdienas rītā man dzīvoklī iezvanījās telefons. Tas nebūtu nekas neparasts, ja vien… paceļot klausuli, nebūtu dzirdami vieni vienīgi atmosfēras trokšņi — līdzīgi tiem, kas atskan no radioaparāta, kam viļņu meklētāja skala atstāta starp raidstacijām. Brīdi pagaidījusi un citas skaņas nedzirdējusi, klausuli noliku. Un — tieši tajā brīdī zvans atskanēja no jauna! Un atkal — vienīgi sparkšķi un pakšķi, tādas kā nopūtas un tālu vēju atbalsis… Noliku klausuli, un atkal viss sākās no gala. Piezvanīju uz telefonu centrāli — toreiz tādas vēl bija. Liekas, ka stipri juceklīgi operatorei izstāstīju savu problēmu, iespējams arī, ka viņa no visa teiktā neko nesaprata, taču lūgumam — paskatīties komutatoru zālē, vai manam telefonam “nav kādi vadiņi saķērušies” — viņa neatteica… Kad telefoniste atgriezās, viņa sacīja — viss esot kārtībā. Ar atvieglotu nopūtu noliku klausuli uz kontaktdakšiņas, un… telefons iezvanījās no jauna! Panikā paķēru klausuli, nometu to līdzās aparātam — lai labāk skaitās, ka tālruņa numurs ir aizņemts…
Vēlā pievakarē uzdrošinājos no jauna tuvoties telefonam, un atkal atkārtojās viss no gala… Tikai dodoties pie miera, iedomājos: nez, kā mammai pagājusi šī diena? Vai kāds atnāca? Vai saimnieku dienu svinēja? Zvanīt viņai jau bija par vēlu, tomēr es piegāju un pacēlu klausuli no galda. Un tad… man nezin kāpēc pēkšņi radās pārliecība, ka zvanītājs ir tēvs! Es biju šīs svinēšanas iniciatore, un ar mani viņš atkal gribēja pabūt kopā! Apsēdos krēslā un, klausulē joprojām skanot vēju šalkām un klusām nopūtām, sāku viņam — kā dzīvam — stāstīt, kā man šajā gadā klājies, ko dara mamma, māsas un brālis, kā klājas pārējiem tuviniekiem, kāda raža šoruden gaidāma viņa stādītajā ābeļdārzā… Kad, savu stāstījumu beigusi, klausuli novietoju uz aparāta, telefons klusēja.
Tagad ik gadus Jēkaba dienā es ar tēvu parunājos domās.
Poltiņš
Poltiņš savu vārdu dabūja, saīsinot garo dīvaiņu apzīmējumu “poltergeists”. Arī mūsu Poltiņš reizēm plosās pa māju, klusītiņām čiepdams vai citās vietās slēpdams mūsu noliktās mantas.
Pirmā, kas pazuda, bija sega. Tas bija pērnvasar. Naktīs gulējām bēniņos, sienaugšā. No rīta nolēmām, ka sega jānones lejā. Viena no meitenēm uzkāpa augšā, skatās — segas nav. Varbūt netīšām ierušinājusies sienā? Augšā kāpa nākamais, meklēja — nekā. Visi izmeklējāmies! Nav, un viss…
Sega atradās pēc nedēļas: uzkāpām bēniņos un redzējām, ka tā turpat vien ir, kur mēs to parasti klājām…
Citreiz, gatavodamās braukt uz Rīgu, viena no meitenēm no somas gultā izlika visas māsas mantas: telefonu, matu suku, parfimērijas un kosmētikas krājumus. Mēs visi to redzējām, bet pēc kādas stundas, kad gribējās saķemmēt matus, ķemmes gultā nebija! Zvanījām aizbraucējai, prasījām, kur ir ķemme, bet viņa teica, ka nolikusi gultā, — visi taču esot redzējuši…
Apmēram pēc stundas, izejot pagalmā, matu suku atradām, noliktu pie upeņkrūma.
Pazūd arī karotītes, zobu birstītes, citi sadzīves sīkumi. Tad mēs pārmeklējam visu māju — pa visiem kopā taču nav grūti ne mēbeles pārbīdīt, ne skapjaugšu un bufetes plauktus pārbaudīt. Taču pazudušo lietu nav nekur. Kad nākamreiz pazūd citas lietas un mēs atkal pārbīdām mēbeles, zem bufetes, piemēram, atrodas iepriekšējā reizē pazudušās karotītes… Tie tādi jociņi Poltiņa gaumē. Viņam izdomas netrūkst, un arī mums nav garlaicīgi!
Aka
Pagalmā, kādu gabalu no mājas, ir aka. Ūdeni smeļam ar spaini, kas ar tūristu karabīni piestiprināts ķēdes galā. Vienudien, skaldot malku, sagribējās padzerties… Gāju pie akas, izvilku ūdeni, padzēros, bet joprojām pilno ūdens spaini atstāju uz akas groda. Vēl pārbaudīju, vai tas stāv stabili, un atstāju. Atsāku skaldīt malku, bet pēkšņi kaut kas lika paskatīties uz akas pusi. Tieši tajā brīdī ūdens spainis, it kā neredzamas rokas lēni stumts, iekrita akā. Piegāju klāt — karabīnes nebija, ķēde vien stāvēja… Varat iedomāties, kādam jābūt triecienam, lai pārrautu pušu metāla ķēdi!
Spainis pazuda akas dzelmē. Vairākkārt gājām skatīties, vai to neredzēsim, taču — nekā. Jāteic, ka aka ir dziļa, — mēs tā arī nevarējām izmērīt tās dziļumu.
Spaini akā ieraudzījām pēc pāris nedēļām: tas peldēja ūdenī, gabaliņu zem ūdens virsmas. Metāla spainis, ja tas ir pilns ar ūdeni, nevar peldēt uz sāniem apmēram pusmetra dziļumā — kā tāds auklā piesiets baloniņš! Tas ir pret fizikas likumiem.
Poltiņam patīk mūzika?
Pie tā, ka Poltiņš no mums slēpj mantas, jau bijām pieraduši, tāpēc vienreiz nolēmām, ka pajokosimies mēs: visas citas mantas, uz sienaugšas gulēt ejot, atstājām, bet magnetofonu noslēpām. Noslēpām vietā, kur to nekad neliekam, — omītes sekcijas atvilktnē. Priekšā aizlikām visādus krāmus, drēbes…
Varbūt sākumā bija doma noslēpt to vērtīgāko, lai kāds, nejauši te iemaldoties, nenozog, kamēr mēs guļam. Apmēram tā. Jokoties par Poltiņu sākām vēlāk.
No rīta viena no meitenēm, agrāk piecēlusies, devās uz virtuvi gatavot rīta kafiju. Nolēmusi paklausīties mūziku, viņa piegāja pie sekcijas, atvēra skapīti, bet tur — tukšs. Pārmeklēja visu sekciju, bet magnetofonu neatrada, lai gan pati savām acīm bija redzējusi, kur tas vakarā tika nolikts. Kad piecēlās pārējie, sākām meklēt, taču — nekā. Tikai pēcpusdienā, jau dodoties prom, ceļa malā zem koka redzējām mūsu maģīti — kārtīgi nolikts, tas tur stāvēja, pat vadiņš bija rūpīgi aptīts ap korpusu, nu gluži kā atstājām… Ja zaglis to būtu ņēmis, tad jau mēs vairs savu mantu neredzētu.
Mīļais žigulītis
Bija mums tāds mīļš braucamais — vecāku atdots žigulītis. Ar to mēs laidām, kur vien gribējām… Beigās viena reize mašīnītei bija pēdējā — mēs to netīšām sasitām. Automašīnu atdeva lūžņos, bet mēs par piemiņu paturējām mašīnas numura zīmi. Nolikām to uz bufetes virtuvē — lai stāv.
Taču reiz kopā ar citām mantām pazuda arī numura zīme. Kopš tā laika spokojas arī mašīna.
Vienvakar sēdējām, pļāpājām un izdzirdējām, kā pagalmā klusi, bez ugunīm iebrauc mašīna. Noklaudzēja durtiņas. Gaidījām, ka kāds nāks iekšā. Kad neviens ilgi nenāca, gājām skatīties, bet laukā neviena — ne mašīnas, ne cilvēku.
Reiz vienam no puišiem bija apsolīts, ka viņam vakarā vecāki atbrauks pakaļ. Atkal dzirdējām, ka sētā iebrauc mašīna, noklaudz auto durvis. Puisis atvadījās no mums, paņēma savu somu un devās ārā, bet pēc brīža atgriezās. Sākumā domājām, ka kaut ko aizmirsis, taču viņš izskatījās tik apjucis. Laukā pat pēdu nebija, pat riepu nospiedumu, lai gan viena no meitenēm pilnīgi noteikti apgalvoja, ka redzējusi starmešu ugunis, kad mašīna tālumā no lielā ceļa uz mūsējo nogriezās…
Tātad tagad Poltiņam ir sava spoku mašīna — mūsu bijušais mīļais žigulītis.
(Turpmāk vēl)
