6200 skatītāju — tāds ir brīvdabas mūzikla “Vella kalpi” apmeklētības rādītājs Smiltenē.
6200 skatītāju — tāds ir brīvdabas mūzikla “Vella kalpi” apmeklētības rādītājs Smiltenē.
Izrāde, ko tās veidotāji sauc par krāšņu mīlestības un uzticības leģendu, Smiltenē sākās piektdien pulksten 21.
Pirmie skatītāji laukumā starp autokrosa un kartinga trasi pie Tepera ezera ieradās jau pulksten 19, tiklīdz atvēra ieejas vārtus. Naskākie atnācēji bija ieguvēji, jo tika pie sēdvietām — no Gulbenes rajona Druvienas estrādes atvestajiem soliem. Pārējie izrādi skatījās, vai nu stāvot kājās, sēžot uz asfalta vai uz tālredzīgi līdzi atnestajiem soliņiem un segām.
Pārliecinošs līderis — Saulkrasti
Ļaužu tūkstošgalvainā pūļa mērogus vislabāk varēja apjaust pēc izrādes, kad tas lēnām tumsā virzījās uz pilsētu vai pie kartinga trases atstātajām, daudzos simtos skaitāmajām automašīnām. Turklāt tas vēl nebija viss, jo viena daļa publikas palika uz balli.
Lai noskaidrotu, kurā Latvijas reģionā dzīvo visvairāk brīvdabas izrāžu mīļotāju, mūzikla organizētāja “Izklaides producentu apvienība 7” izsludinājusi sacensību par lielāko apmeklētāju skaitu starp pilsētām, kurās šovasar paredzētas “Vella kalpu” izrādes. Pagaidām pārliecinošs līderis ir Rīgai tuvie Saulkrasti ar 8000 skatītāju, informē “Izklaides producentu apvienības 7” radošais direktors un mūzikla libreta autors Kārlis Anitens. Saulkrastiem seko Kuldīga ar 7000 skatītāju, Bauska (6500), Smiltene (6200), Rēzekne (3200) un Alūksne (3000). Vēl šovasar “Vella kalpu” izrādes gaidāmas Liepājā un Jelgavā.
Pilsētā, kura uzvarēs, nākamajā vasarā notiks nākamā iestudējuma pirmizrāde.
Mūziklu skatītos arī otru reizi
Apvaicātie smiltenieši krāsainajā, spraigajā mūziklā saskata katrs kaut ko savu, kas acīs un sirdī iekritis visvairāk. Jāpiekrīt kritiķiem, kuri par izrādes lielu vērtību atzīst komponista Raimonda Tigula mūziku. Tā iestudējumā veiksmīgi sadzīvo ar Raimonda Paula dziesmām no populārajām filmām par vella kalpiem.
“Tas bija pats bīstamākais, no kā sākumā baidījos. Paula gabali no filmas ir trīsdesmitgadīgi tautā folklorizējušies hiti, un viss izrādes muzikālais materiāls bija jāsavij kopā tā, lai izskanētu viengabalaini. Domāju, ka muzikālā vienotība panākta veiksmīgi,” intervijā “Ziemeļlatvijai” atzina R. Tiguls. Arī nākamais darbs viņam ir kopā ar R. Paulu — aranžēt maestro komponēto mūziku Dailes teātra jauniestudējumam “Kaligula”.
“Esam ļoti apmierināti. Izrāde kā mūzikls savas funkcijas izpildīja,” smilteniete Rita Rozīte pauž savas četru cilvēku lielās ģimenes viedokli par “Vella kalpiem”. Izrādi viņa labprāt noskatītos otrreiz. Arī vecākais, sešus gadus vecais dēls uz skatuves notiekošajam esot aizrautīgi sekojis līdzi no sākuma līdz beigām.
“Mēs, pieaugušie, savukārt atmetām vella kalpu sižetu no grāmatas un filmām un pieņēmām to vienkārši kā izrādi brīvā dabā. Lietus nelija, visi bija kopā, bet salūts noslēgumā vispār uzlika punktu uz i. Izrādē patika, ka zināmi skatuves cilvēki iejutušies sev nepierastā lomā. Bijām sajūsmā par Chilli. Jāni Kirmušku zinājām kā Leļļu teātra aktieri, bet tagad viņu ieraudzījām pavisam citādāku. Ļoti patika Artis Robežnieks. Zinu, ka daudzi priecājās par Margaritu Vilcāni,” stāsta Rita.
Klusums, kad nesaproti, kas gaidāms
Gan R. Rozīte, gan citi apvaicātie cilvēki slavē lēto cenu politiku, kas ļāva izrādi skatīties visai ģimenei kopā. Biļete maksāja divus latus, bet bērniem līdz septiņu gadu vecumam ieeja bija par brīvu.
“Mums idejas pamatā ir dot prieku cilvēkiem, nevis pelnīt baigo naudu,” par demokrātiskajām cenām saka K. Anitens. Tieši pateicoties viņam, mūziklu “Vella kalpi” rādīja Smiltenē, jo tā ir Kārļa dzimtā pilsēta. “Man ir liels prieks, ka varu atvest savai dzimtajai pilsētai izrādi, kuru Latvijā redzēs tikai astoņās vietās. Nekad nevajag aizmirst vietu, no kurienes esi nācis,” savu pārliecību atklāj mūzikla “Vella kalpi” libreta autors.
“Neesmu ne rakstnieks, ne dzejnieks,” viņš saka. “Libretu rakstīju tādu, kādu, manuprāt, to vajadzēja brīvdabas izrādei. Kad veidojām izrādi, domājām, ka cilvēki tās laikā klīdīs apkārt ar desām rokās, taču tā vietā bija klusums. Tāds klusums, kad nesaproti, vai cilvēkiem patīk, vai arī viņi izrādi nesaprot. Taču, kad redzējām skatītājus reaģējot uz jokiem, smejoties un aplaudējot, sapratām, ka ir trāpīts. Pašās beigās, kad cilvēki cēlās kājās, tas, kā saka aktieri, ir augstākais novērtējums, kāds vien var būt. Savukārt viens no izrādes režisoriem Voldemārs Šoriņš teica — viens no viņa lielākajiem pārsteigumiem ir tas, ka pēc daudziem gadiem ārpus teātra viņš beidzot redz, ka aktieriem tā nav haltūra, bet viņi tiešām spēlē no sirds.”
Mūziklā vella kalpu Andri tēlo smilteniešu novadnieks, Dailes teātra aktieris Intars Rešetins. “Kuldīgā pirmizrādē, kad stāvēju uz mucas sasietām rokām un man norāva maisu no galvas, ieraudzīju publikā tūkstošus un sajutu no viņiem nākošo enerģiju. Kājas un rokas notirpa, nevarēju pakustināt žokli. Ja man tobrīd būtu jārunā, izrāde izgāztos,” atceras I. Rešetins.
“Šodien jācenšas īpaši, jo sanāks radi,” viņš atzina “Ziemeļlatvijai” pirms izrādes Smiltenē. I. Rešetina tēvs ir smiltenietis. Smiltenes pusē aktierim ir daudz radinieku, un vasarās viņš labprāt atpūšas lauku mājās pie Brutuļiem.
