19. gadsimtā pēc dzimtbūšanas atcelšanas Latvijā sākās strauja attīstība. Latviešu zemnieki sāka izpirkt zemes, radās latviešu uzņēmumi, sāka veidoties latviešu inteliģence. Tomēr paralēli šiem procesiem sāka izzust vērtības, kuras latviešu zemnieki bija pārmantojuši no paaudzes paaudzē un sargājuši kā vislielāko dārgumu. Tās bija Latvju dainas. Šādā situācijā Krišjānis Barons aicināja cilvēkus tās pierakstīt, nogādāt viņam un izveidoja Dainu skapi, saglabājot šīs vērtības nākamajām paaudzēm.Šobrīd 21. gadsimtā ir apdraudēts cits, ne mazāk svarīgs mūsu kultūrvides elements – tās ir mūsu viensētas un citas mājvietas. Par latgaļu cilšu dzīvošanu viensētām līdzīgās apmetnēs liecina jau Atskaņu hronika: “…tiem paradumi gaužām dīvi,/ tie kopus nemetas uz dzīvi, / bet savrup mežā iebūvējas…” Saimes dzīvi šajās sētas atspoguļo arī mūsu literatūras klasiķu – brāļu Kaudzīšu, Rūdolfa Blaumaņa, Andreja Upīša – darbi, bet sevišķi spilgti tas parādās Eduarda Virzas „Straumēnos”. Zemnieka sapnis par „savu kaktiņu, savu stūrīti” lielā mērā piepildījās pēc 20. gadsimta. 20. gadu agrārās reformas, kad vairāk kā simttūkstoš bezzemnieku saņēma jaunsaimniecības.Viensētu noriets sākās pēc 2. pasaules kara, kad daudzas no tām tika nopostītas karadarbības rezultātā un arī pēc kara netika saudzētas, jo neatbilda padomju ideoloģijai. Atmodas laikā daudzi latvieši cerēja atgriezties savās dzimtas mājās, tās atjaunot, tomēr noziedzīgā lauku politika šo entuziasmu drīz vien apslāpēja. Šobrīd saglabājusies aptuveni 1/10 daļa no mūsu viensētām un arī tās strauji iet bojā, tiek pamestas, nojauktas, pārbūvētas. Jaunais „šķūnīšu nodoklis” šo procesu vēl vairāk paātrinās. Arī vecās paaudzes cilvēki strauji aiziet aizsaulē, paņemot līdzi kapā unikālas zināšanas. Tāpēc ir pēdējais brīdis šos datus piefiksēt, dokumentēt un apkopot savākto informāciju kopējā datu bāzē. Raksta autors sācis veidot elektronisku datu bāzi par Launkalnes un Smiltenes (pēc 1935. gada administratīvā iedalījuma) pagastu mājvietām. Katrai mājvietai veidoju atsevišķu mapīti jeb folderi, kurā apkopota visa pieejamā informācija – skenētas vecās fotogrāfijas, dzimtu dokumenti, mūsdienu fotogrāfijas šajās mājvietās, mājvietā pierakstītā folklora, interviju ieraksti un kaut daļēji atšifrējumi, ziņas par cilvēkiem, kas šajā mājā dzīvojuši. Šīs mapītes glabāsies Smiltenes bibliotēkā, novada muzejā, arī Rīgā un būs pieejamas pētniekiem. Protams, stingti jāskatās, ko laist pie šīs informācijas. Daļa materiālu ir konfidenciāli, un ne visi grib tos izplatīt plašāk. Arī mūsdienu fotogrāfijas nevajadzētu visur publicēt, jo ir ļoti izplatīta vēsturisko celtņu sazāģēšana restaurācijas vajadzībām. Negribētu šiem kultūras vērtību izlaupītājiem šos datus pasniegt. Tāpēc tiks atlasīti brīvi pieejamie materiāli un sevišķie, kuri tiks doti tikai konkrētiem mērķiem.Ja kāds no interesentiem vēlas veikt tikpat nopietnu pētījumu savā dzīvesvietā vai palīdzēt jau esošajā pētījumā, ir iespēja padalīties ar metodiskajiem materiāliem. Bet jebkurš var fiksēt vēsturiskās celtnes vismaz savas dzīvesvietas tuvumā. Rietumeiropā uzskata ka kultūrvēsturiska vērtība ir visām celtnēm, kas radušās pirms 1940. gada. Domājams, šis kritērijs derēs arī mūsu apstākļos un šīs celtnes vai to paliekas būtu jāfiksē bez izņēmuma. Protams, ja gadās redzēt interesantus padomju arhitektūras “meistardarbus”, arī šīs celtnes kā sava laika lieciniekus var fotografēt. Ir iecere šos datus apkopot ne tikai uz vietas, Smiltenē, bet arī Rīgā vienotā elektroniskā datubāzē, līdzīgi, kā savulaik Krišjānis Barons apkopoja mūsu tautasdziesmas.Tāpēc šodien, 26. janvārī, pulksten 18 Smiltenes bibliotēkā notiks raksta autora prezentācija „Mājvietu vēstures izpēte Brantu pagastā, mājvietu pasu veidošana, ievads dzimtas vēstures pētniecībā”. Pēc prezentācijas notiks diskusija par turpmāko sadarbību, darbības metodēm, datubāzes izveides principiem un iespējamajiem sadarbības partneriem. Ceram uz veiksmīgu sadarbību.Jānis Puntulis
