Nez vai Smiltenē ir vēl kāds cilvēks, kurš nav dzirdējis, ka šogad aprit 100 gadi, kopš Smiltenei piešķirtas pilsētas tiesības, tāpat arī to, ka pilsētas simtgades svētkus šovasar svinēs trīs dienu garumā no 17. līdz 19. jūlijam.
Taču daudz mazāk ir cilvēku, kuri zina, kādi šie svētki tad būs, kas tajos gaidāms, kas uzstāsies koncertos, kas spēlēs ballēs un kādos pasākumos vēl varēs iesaistīties, turklāt neko nemaksājot, jo šajās trijās dienās visi Smiltenes simtgades svētku pasākumi apmeklētājiem būs bez maksas. Pasākumu detalizēta programma pagaidām nekur nav publicēta. Ņemot vērā cilvēku interesi un to, ka šie svētki būs visiem – gan tiem, kuri Smiltenē dzīvo, strādā un mācās, gan tiem, kuri ieradīsies ciemos, pastāstīt par svētku gaidāmo norisi “Ziemeļlatvija” uzaicināja Smiltenes simtgades svētku režisoru Kārli Anitenu – smiltenieti, kurš šobrīd dzīvo Rīgā, vairākus gadus ir bijis Rīgas svētku galvenais režisors, bet saikni ar Smilteni nekad nav pārrāvis. Simtgades svētkus kopā ar profesionāliem palīgiem un ar daudzu smilteniešu atbalstu veido savējais.
– Vai uzreiz piekriti šim piedāvājumam? Tas varbūt ir pat vēl atbildīgāks uzdevums nekā citi, jo Smiltene ir tava bērnības un jaunības pilsēta, ar ko joprojām esi cieši saistīts, braucot šurp un apciemojot savus vecākus.
Kārlis Anitens: – Ja runājam no profesionālā viedokļa, tad šāda veida pasākumus esmu rīkojis gana daudz. Nav tā, ka tas būtu kas tāds “uh!”, kas nekad nav darīts. Ir darīts, bet tam šajā gadījumā nav nozīmes. Smiltene ir mana dzimtā pilsēta, es tajā esmu uzaudzis, un pilsēta man nozīmē ļoti daudz. Tāpēc, neskatoties uz ļoti saspringto darba grafiku, jo savus darbus plānoju tālu uz priekšu, viennozīmīgi piekritu. Būtu dīvaini, ja es pateiktu “nē”. Tā mana lielā vēlme ir, lai šīs trīs svētku dienas, kas mums šovasar pilsētā būs, apbur visus pilsētas iedzīvotājus. Tāpēc ir jāizdara viss maksimāli iespējamais, ko varam izdarīt ar mums pieejamajiem resursiem. Kad Smiltenes simtgades svētku vadības darba grupa pirmo reizi ieraudzīja, kāda izskatīsies centrālā skatuve, tad ieraudzītais apbūra visus ar to, ka būs kas tāds, kas nekur nav bijis, un nekad arī vairāk nebūs (jāpiebilst, ka skatuve atradīsies asfaltētajā laukumā blakus kartinga trasei pie Tepera ezera, šajā laukumā arī notiks lielie svētku pasākumi – redakcijas piezīme).
– Vai tas ir tavs redzējums? Tava ideja?
– Šādos svētkos, kas ir milzīgi un kurus mēs visi kopā gribam profesionāli organizētus, mums ir gana liela pieredzējušu cilvēku komanda, kas šoreiz nāk mazajai Smiltenei talkā no lielās Rīgas. Esam piesaistījuši vienu no labākajiem Latvijas lielo brīvdabas pasākumu scenogrāfiem, pieredzes bagāto Kristapu Skulti, kuram es izstāstīju, ko vēlos, un kurš radīja ideju, kas tas varētu būt. Tālāk, sadarbojoties vienai no labākajām Latvijas producentēm Kitijai Riekstiņai ar lērumu speciālistu no tehniskajām kompānijām, nonācām pie secinājuma, ka mēs to varam uzbūvēt, varam atļauties un varam piepildīt ar ļoti kvalitatīvu saturu. Ir jāsaprot, ka šoreiz skatuve nebūs vienkārši kastīte. Tā būs aprīkota ar milzīga izmēra konstrukciju LED ekrāniem, kas nebūs ekrāni četrstūra formā. Viena no milzīgi stiprām lietām gan mūsu tautā, gan Smiltenē ir guļbūve, un LED ekrānu milzīgo guļbūves konstrukciju piepildīsim ar saturu, izejot no šāda veida stiprības. Tas ir ļoti liels darbs – nevis vienkārši kaut ko parādīt, bet radīt jēgpilnu saturu un izstāstīt pilsētas stāstu no diviem skatpunktiem: vienā dienā parunāt, kādi mēs paši esam un kādi sev šķietam un otrā dienā parunāt, kādi mēs izskatāmies citiem. Intrigai varu atklāt, ka skatuves konstrukcijas kopējais platums ir 40 metri. Ja svin 100 gadus, tad svin ar vienu mērķi, lai nākamajā dienā pēc simtgades, kad svētki būs beigušies, ikviens, kurš te būs bijis, vienalga, vai viņš ir viesis vai te dzīvo, saprastu, ka Smiltene patiešām ir unikāla pilsēta. Un, veidojot svētku koncepciju, sapratām, kāpēc tad ir šie stiprie stāsti, jo te visi vienkārši ir stipri. Te cilvēki nemētājas no kaut kā uz kaut ko, un lietas, kas Smiltenē sākas, nekad nebeidzas. Kas ir tas, kas Smiltenē beidzis pastāvēt, nevis pārveidojies kādā citā? Secinājām, ka pirts vietā ir “Maxima” un rūpkombināta vairs nav, bet kopumā viss turpinās. Ekonomiskie un daudzi citi statistiskie rādītāji liecina, ka Smiltenei ir milzīgs fenomens un šis fenomens nav nekas cits, kā vien tie cilvēki, kuri te dzīvo un strādā. Neviens te nav izbēris zelta maisu. Un šos stipros stāstus mums vajag nosvinēt un pēc svētkiem saprast, ka varam lepoties ar to, ka mums ir tāda pilsēta. Un, ja mēs esam viena no Latvijas labākajām pilsētām, tad mums arī jābūt vieniem no vislabākajiem svētkiem Latvijā. Es pieeju šiem svētkiem kā mākslas pasākumam, un mākslas galvenais uzdevums ir personīgās sajūtas vispārināt un padarīt plašas, lai no tām katrs cilvēks var kaut ko paņemt sev.
– Smiltenes simtgades svētku moto ir “Stipri cilvēki – stipra pilsēta”. Kā tu izproti šo vēstījumu?
– Es esmu dzimis un audzis Smiltenē, un tāda man kā Kārlim šī pilsēta arī šķiet. Tā ir ļoti stipru cilvēku pilsēta, kurā ciena to, kas ir noticis kādreiz, un rūpējas par to, kas notiks kādreiz. Tā droši vien arī ir šī veiksmes formula.
– Smilteniešus jau tagad interesē, kāds būs Smiltenes simtgades svētku piedāvājums no 17. līdz 19. jūlijam. Zinu, ka būs divi koncerti. Kas tajos uzstāsies?
– Svētkus mēs atklājam ar sarunu par sevi. Piektdienas vakara koncertā “Mēs” piedalīsies visi mūsu pilsētas amatiermākslas kolektīvi un mūzikas grupas. Katram kolektīvam, kurš Smiltenē darbojas, pagājušajā gadā tika izteikts piedāvājums piedalīties, norādot, ka tā nav spiesta lieta. Varbūt beidzot amatiermākslā iesaistītie cilvēki grib paskatīties uz citiem, nevis uzstāties paši. Izrādījās, ka piedalīties Smiltenes simtgades svētkos grib gandrīz visi, rādot to labāko, kas, viņuprāt, viņiem ir. Šādu koncertu uzbūvēt nav viegli, jo Smiltenē kolektīvu ir tikai drusciņ mazāk nekā iedzīvotāju. Tas nozīmē – ļoti daudz. Piektdienas vakara koncertu sāksim ar talantīga un perspektīva smiltenieša Reiņa Rešetina veidotu speciālu horeogrāfisku uzvedumu par diviem smilteniešiem un to, kāda ir Smiltenes diena, un caur to aiziesim pie tā, kādi tad mēs katrs savā dienā esam, lai, mājās ejot, tajā vakarā padomātu, tad kāds tu esi Smiltenē. Bet tik ātri jau mājās tikt nevarēs, jo vakara koncerts organiski pāraugs zaļumballē, kur viena pēc otras smilteniešus ar deju mūziku priecēs visas mūsu šlāgergrupas. Sestdienas vakara koncertā “Draugi” uzstāsies solisti, kuri Smiltenei nav sveši un ir šeit gana iemīļoti – Normunds Rutulis, Jānis Stībelis, Ieva Kerēvica, Aija Vītoliņa Dināra Rudāne, Latvijas Nacionālās operas solists Jānis Apeinis. Solījis ierasties arī maestro Raimonds Pauls. Šie solisti nebrauc vienkārši tāpat. Mūsu radošajā komandā ir mākslinieciskais producents Roberts Rasa, kurš daudz strādā kopā ar mūsu Džulianu (komponistu, aranžētāju, mūzikas producentu – redakcijas piezīme), un solistiem tiks radīta speciāla programma ar Latvijā un pasaulē zināmām dziesmām, kuras viņi mācīsies par godu mūsu pilsētai. Tāds koncerts nekur nebūs bijis un nekur vairs pēc tam nebūs. Tas ir unikāls un tiek veidots mums ar skatu uz mums no malas. Šajā sestdienas vakara koncertā caur šīm milzīgajām video iespējām mūs uzrunās arī daudzi citi mākslinieki – gan mūsdienu, gan senāko dienu cilvēki, kuri dalīsies savās sajūtās, ko viņiem nozīmē vārds Smiltene un kādi ir bijuši viņu piedzīvojumi un kādi ir viņu laba vēlējumi mums simtgadē. Un, ja iepriekšējā piektdienas naktī ļāvāmies zaļumballes ritmiem, tad, ņemot vērā, ka Smiltene vienmēr ir domājusi par nākotni un jauno paaudzi, sestdienas naktī Smiltenē notiks kas tāds, kas Latvijā nemaz tik bieži nenotiek un gan jau dažs labs “Positivus” svinētājs naktī atbrauks pie mums. Proti, uz šīm milzīgajām videoinstalācijām notiks “dzīvais” dīdžeju un vīdžeju šovs. Latvijā labi pazīstami dīdžeji kopā ar tādiem pašiem meistariem vīdžejiem tiešraidē strādās ar šīm milzīgajām video konstrukcijām. Tik vērienīgi Latvijā tas nav bijis nekur, un tas būs piedzīvojums. Šī ir viena no lietām, ko es gaidu svētku noslēgumā kā tādu konfekti. Nojaušu, cik tas būs efektīvi, bet ļoti gribu redzēt, kā tas būs.
– Abi koncerti jau nebūs vienīgie Smiltenes simtgades svētku pasākumi. Ko vēl varēs redzēt un dzirdēt, kur vēl varēs piedalīties šajās trijās vasaras dienās?
– Sestdien, 18. jūlijā, pa dienu skatuvi atdosim vēl vienai ļoti nozīmīgai Smiltenes pilsētas dzīves sastāvdaļai – sportam. Šī milzīgā konstrukcija kļūs par starta un finiša vārtiem, manuprāt, ārkārtīgi aizraujošām orientēšanās sacensībām, kurās kontrolpunktu vietā būs nevis kompostieri vai čipi, bet skrējēju katrā kontrolpunktā sagaidīs kāds no Smiltenes sporta klubiem. Lai saņemtu ieskaiti, sportistiem būs jāizdara kaut kas, ko būs izdomājis katrs sporta klubs. Tādas orientēšanās sacensības Latvijā, manuprāt, nav bijušas un domāju, ka tās pievilinās cilvēkus arī no citurienes.
Bet vieniem sports patīk, savukārt citiem tas krīt uz nerviem, tāpēc esam padomājuši par visiem. Kamēr viena daļa sportos, citiem būs iespēja Vecajā parkā apmeklēt Smiltenes tējnīcas un klausīties stāstus par nozīmīgiem laika posmiem mūsu pilsētā, pārkāpjot vēstures simt gadu robežu un paskatoties vēl senākā pagātnē. Parunāsim par trijiem milzīgiem vaļiem, uz kuriem šī pilsēta ir turējusies – pienu, ceļiniekiem un mežiniekiem. Šajās tējnīcās varēs panašķoties ar dažādiem gardumiem, iedzert tēju vai kafiju, iesaistīties stāstos un dalīties savās sajūtās par šīm lietām. Būs arī viena jauka tējnīca – domnīca jeb sarunu festivāls – ar, manuprāt, ļoti interesantu programmu un ar lektoriem – sarunu biedriem, kuri ar savu darbošanos Smiltenes vārdu aiznesuši ļoti tālu vai kuri dzīvē ir ļoti daudz sasnieguši. Būs iespēja viņus satikt un ar viņiem aprunāties. Jau maijā mēs precīzi zināsim, kuri būs šie cilvēki. Pie pilsētas vidusskolas savukārt būs viens no Smiltenes veiksmes stāstiem – izglītība, mūsu pilsēta ar vidusskolu, tehnikumu, mūzikas, mākslas, sporta skolām un bērnudārzu. Es šīs visas skolas atceros no savas bērnības, un visas tās turpina pastāvēt. Acīmredzot arī tur ir šie stiprie stāsti. Pie vidusskolas visas šīs mācību iestādes satiksies, tā būs iespēja Smilteni izzināt caur mācību stundām. Būs atvērta Smiltenes vidusskolas ēdnīca, kas tajā dienā piedāvās leģendārus skolas ēdienus no seniem laikiem. Svētdien, 19. jūlijā, jauku dāvanu sagādās Smiltenes novada Kultūras centrs. Jāņukalna estrādē koncertu sniegs Latvijas Nacionālā teātra dziedošie aktieri. Jāpiebilst, ka visi pasākumi Smiltenes pilsētas svētkos ir bez maksas. Cilvēki, kuri šeit dzīvo, maksā nodokļus un veido šo pilsētu, savas pilsētas svētkus ir nopelnījuši. Viņiem nevajadzētu vēl par to atsevišķi maksāt.
– Vai Smiltenē pilsētas simtgades svētku noskaņu varēs just ātrāk par jūliju?
– Pavisam drīz vēl viena mūsu komandas radoša meitene Lelde Adele Cīrule radīs un mēs pilsētā ieraudzīsim 100 stāstus par 100 smilteniešiem, bet viņu vidū nebūšu ne tu, ne es, ne citi cilvēki, kurus droši vien mēs visi redzam. Tie būs smiltenieši, kuri varbūt visu savu mūžu ir godīgi darījuši it kā vienkāršus, bet ļoti vajadzīgus darbus. Tie būs 100 īpaši izvēlēti cilvēki, un viņus varēs ieteikt citi pilsētas ļaudis pēc speciāliem kritērijiem. Sāksim jau 8. aprīlī un caur šiem 100 stāstiem skaitīsim pa vienai dienai tuvāk svētkiem.
–Viens nav karotājs. Kāda ir smilteniešu atsaucība tavām idejām un viņu palīdzība svētku rīkošanā?
– Visi ir gatavi sadarboties – bibliotēka, kultūras centrs, baznīca… Tie ir tikai daži piemēri. Veidojot šo māksliniecisko programmu, atsaucība no pilsētnieku puses ir milzīga un ne tikai no oficiālām iestādēm, kurām tas droši vien ir jādara, bet arī no daudzu uzņēmēju, nevalstisko organizāciju, pilsētnieku puses. Šobrīd vistālāk ir tikuši Smiltenes bērnudārznieki. Ejot uz svētku norises vietu pie kartinga trases, ceļa malā būs milzīga formāta izdrukas par visiem mūsu pilsētā esošajiem uzņēmumiem. Viņi ļoti daudz dod pilsētai, un viņiem ir jāpasaka paldies. Bērnudārznieki, izejot no uzņēmumu nosaukumiem un no tā, ar ko tie nodarbojas, rada katram uzņēmumam īpašu piktogrammu jeb vizuālo redzējumu, kā tad šis uzņēmums izskatās. Es dažus darbus jau esmu redzējis, jo bērnudārzs man tos sūta. Bērns ir tik ļoti tīrs savā redzējumā un viņam nav tādu aizspriedumu kā mums. Ja tās ir finanšu konsultācijas, tad kādēļ gan no ausīm nevar birt ārā lati un eiro?
– Kādas ir tavas bērnības atmiņas par Smilteni?
– Viennozīmīgi tas, ka te ir labi, ka te vienmēr bijis mierīgi. Smiltene man asociējas labā nozīmē ar savu ķešu. Pilsēta nav tik maza, lai cilvēks tajā zinātu pilnīgi katru stūri, bet tajā pašā laikā nav tik liela, lai tajā pazustu. Te visi cits citu daudzmaz zina, daudzmaz pieskata, kā jau mazpilsētā. Varbūt kaut ko aiz stūra aprunā, bet pēc tam uzsmaida. Un vēl Smiltene man vizuāli asociējas ar baznīcas dārzu. Manā bērnībā tam varēja iziet cauri, un man ļoti patika to darīt. Vēl tagad atceros baznīcas balto sienu ar tumšajiem koku stumbriem un zaļo ēnu lapotni. Tad vēl, mazs būdams, nekādā jēgā nevarēju saprast, kāpēc mums ir jāmācās krievu valoda, ja Smiltenē nav neviena krieva, un kāpēc pilsētā ir skola, kurā bērni mācās krievu valodā? Atceros arī savu skolu (Smiltenes vidusskolu) kā vietu, kas man daudz devusi, lai es būtu tas, kas esmu. Atceros savus draugus, ar kuriem vienu daļu man aizvien ir labs kontakts. Ir ļoti daudz manu bijušo skolasbiedru, kuri ir jaunāki par mani un kurus es atceros kā bērnus skolā – tādi sīkie skraidīja, un tagad viņi strādā Smiltenes domē, vada un virza šo pilsētu, dara tajā daudz lietu, un tad saprotu, pirmkārt, cik tu esi vecs, otrkārt, cik tas ir ļoti forši, ka tie bērni, kas te uzauguši, tagad arī paši to pilsētu stūrē tālāk. Tā ir ļoti silta sajūta. Piemēram, Rīgā, kas šobrīd ir manas mājas, tādu sajūtu nekad neizjutīsi. Un vēl varu nekautrējoties ar šiem cilvēkiem runāt, kā ir, tāpēc ka atceros, kā viņš skolā šņaukājās pie vēstures klases.
Ā, vēl atceros, ka Smiltenē bija luksofori! Pie Dakteru un Dārza ielas krustojuma, centrā, pie kultūras nama un tur, kur tagad ir rotācijas aplis. Atceros, kad luksoforus uzstādīja, man šķita, ka mēs esam Maskava! Vēl atceros saldējumu “Vēsma”, “Vējiņu” ar sardelēm, dežūrveikalu, kas vienīgais strādāja līdz pulksten 20, un es kā bērns īsti nevarēju saprast, ko nozīmē dežūrveikals un kāpēc tas tik ilgi strādā. Vēl atceros ceļu caur Veco parku no skolas uz māju, kas prasīja pusotru stundu, bet ko var izstaigāt astoņās minūtēs. Ziemā tur pa visiem kalniem ir ticis nobraukts. Tagad Vecais parks ir pārvērsts līdz nepazīšanai un ir brīnišķīgs, un ezers būs iztīrīts. Atmiņas par Smilteni ir siltas. Man šķiet, ka šī vienmēr bijusi stipra pilsēta.
– Pastāsti nedaudz par sevi! Kas šobrīd ir tava pamatnodarbošanās?
– Man patīk mācīties. Esmu izstudējis biznesa vadību, ieguvis maģistra grādu teātra, skatuves un aktiermākslās, plus vēl Sporta akadēmijā izmācījos par treneri. Tagad draugi grib mani pierunāt rudenī sākt studēt antropoloģiju. Taču lielā pamatlieta, ar ko es nodarbojos, ir šādu milzīgu, lielu pasākumu režija. Tas ir sarežģīti, bet tas, kas man patīk, ir tas vienreizīgums, uz ko mēs ejam. Teātrī uztaisi izrādi, un tā tiek spēlēta gadiem. Taču šādos svētkos, kāda būs Smiltenes simtgade, un tamlīdzīgos lielos pasākumos, tev ir jāuzbur šis vienreizīgums un jāsaliek kopā visa bilde, kā tas būs. Tad tu šo pasākumu izbaudi, un tas beidzas. Tad vēl man nekad nav bijis žēl dalīties ar savām zināšanām. Es strādāju par pasniedzēju un lasu kursus par pasākumu veidošanu un vadīšanu Vidzemes Augstskolā, biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā “RISEBA”, Latvijas Universitātes Paula Stradiņa medicīnas koledžā un visur citur, kur vajag. Ir bijuši darbi televīzijā. Sešus gadus veidoju stāstus par Rīgu, līdz beidzot pieliku tam punktu. Man likās, ka šajos sešos gados Rīgā esmu pabijis visur. Treniņus šobrīd nevadu. Vadu pārgājienus. Staigājam visur kur, brienam pa purviem. Man patīk. Tad vēl ir spēlēšana izrādēs un pasākumu vadīšana. Šad un tad turpinu rakstīt. Kad būs gana daudz sarakstīts, varēs izdot kādā grāmatā.
