Labdien! Gribu atbildēt uz avīzē publicēto rakstu par vecmāmiņas ciešanām. No vecmāmiņas teiktā tikai viens procents ir taisnība – tas, ka māja ir nodzīvota saistībā ar ieķīlāšanu. Īstenībā ir tā, ka vecmāmiņa lieto alkoholu un pie viņas visu laiku uzturas dzērāji, cauru gadu kūpēja grils un jautra dzīve pilnās burās. Arī vienu no mazdēliem izdevās nodzirdīt un izjaukt viņam ģimeni. Kas attiecas uz nesaskaņām ar dēlu un viņa ģimeni, tad iemesls ir tas, ka neizdevās viņam izjaukt dzīvi, dēls ir kārtīgs un strādīgs cilvēks, mātes cūcības neatbalstīja. Cietusī vecmāmiņa arī nevarēja sadzīvot ar savu vīru, viņš dzīvoja atsevišķi, jo šķirties oficiāli nebija tik viegli, 80. gados daudz nozīmēja piederība partijai un augstā amata ieņemšana. Vecmāmuļa nesatiek ne ar vienu tuvinieku, savu māsu apsmej, māsasmeitu arī. Pat savu māti ar labu vārdu nepiemin. Kāds te var būt brīnums, ka ar viņu neviens nesatiek. Mēs ar viņu nekasāmies, mēs vienkārši pie viņas neejam. Šajā gadījumā citēšu tautas dziesmas vārdus, cik tur labi pateikts:Visi man labi bija,Ja es pati laba biju;Visi man naidinieki,Ja es naida cēlājiņa.Man trīs reizes bija jāapgriežas, lai ieviestu kārtību mājās, par ko tiešām varat pārliecināties, ievācot ziņas no policijas. Kā nav kauna ķerties klāt mazajam bērniņam. Viņš apmeklē bērnudārzu ar normālu maksu. Mūsu nomocītā vecmāmiņa pilsētā kotējas kā ļoti, ļoti cūcīga sieviete un to viegli var redzēt pēc apstākļiem mājā, ja jūs tur pabijāt. Būtu labāk sakopusi namu, kuru mans vīrs ar brālēnu palīdzēja tēvam celt, lai būtu dzimtas īpašums, nevis, mums nezinot, ieķīlājusi un nodzīvojusi – nodzērusi. Kas attiecas par atsauksmēm pēc publicētā avīzē, tad cilvēki, kas vecmāmiņu pazīst, ne visai labi izsakās.
