Visi ģimenes locekļi savstarpēji ir saistīti, atgādina smilteniete skolu psiholoģe Dace Gailīte.
Visi ģimenes locekļi savstarpēji ir saistīti, atgādina smilteniete skolu psiholoģe Dace Gailīte.
Tāpēc papildus savai profesijai viņa studē sistēmisko ģimenes psihoterapiju un jau ieguvusi prakses atļauju ģimenes psihoterapijā. Kāda ir tās būtība? Ja ģimenē pastāv problēma, tās risinājumā psihoterapeits iesaista visus ģimenes locekļus.
Būt mammai vai tētim ir svarīga profesija, un to nevajag aizmirst, jo vecāki ir atbildīgi par savu bērnu, atgādina Dace.
Atbildīgi par savu bērnu bērnības atmiņām
Par ģimenes psihoterapijas efektivitāti viņa pārliecinājās, strādājot skolās. Dace Gailīte ir psiholoģe Smiltenes ģimnāzijā, Smiltenes Trīs pakalnu pamatskolā, Blomes pamatskolā un Valkas rajona padomes Izglītības pārvaldē.
Ja uz skolas psihologa kabinetu aizved bērnu, ar kuru netiek galā ne vecāki, ne skolotāja, tad viņa ģimenes locekļu iesaistīšana problēmas risināšanā sniedz pozitīvu rezultātu. To apliecina konkrēti gadījumi psiholoģes praksē.
“Studējot ģimenes psihoterapiju, arī pati vairāk ieraudzīju, cik svarīga profesija ir būt mammai un tētim. Mēs, vecāki, esam atbildīgi par savu bērnu bērnības atmiņām. Ko no savas bērnības atcerēsies alkoholiķu bērns un ko viņš varēs pastāstīt saviem bērniem? Ģimenes sistēmiskā psihoterapija ir iespēja palīdzēt visai ģimenei,” skaidro Dace.
Kad viņa studēja psiholoģiju, Latvijā vēl nebija iespēju apgūt ģimenes sistēmisko psihoterapiju. To studēt varēja Vācijā. Tagad situācija ir mainījusies. Latvijas Ģimenes psihoterapeitu biedrība piedāvā izglītības programmu “Sistēmiskā ģimenes psihoterapija”. Uzņemšanā Dace izturēja konkursu divās atlases kārtās. Lai iegūtu ģimenes psihoterapeita sertifikātu, viņai vēl jāmācās divi gadi. Atļauja praktizēt prakses ietvaros ir jau tagad.
Stresa pārdzīvošana ir paaudžu mantojums
Dace skaidro, kuriem palīdz un kāpēc ir vajadzīga sistēmiskā ģimenes psihoterapija.
“Paaugstinātos stresa apstākļos katrs ģimenes loceklis ģimenē ienes savu slodzi, un attiecības kļūst komplicētākas. Pat tikai viens stresa mocīts ģimenes loceklis spēj tālāk nomocīt visu ģimeni.
Veids, kā mēs katrs pārdzīvojam stresu, ir iemācīta lieta. Katrs cenšas atkārtot vecāku jeb savas pamatģimenes pieredzi. Kāds var sākt vainot pats sevi par to, ka izgājis greizi. Kāds sāk vainot citus. Ir ģimenes, kuras it kā saspiežas, aizver logus un durvis, lai tikai apkārtējos turētu pa gabalu. Ir ģimenes, kuras stresa apstākļos it kā sajūk, “izbirst” kur nu kurais. Tādās ģimenēs valda uzskats, ka katrs cīnās par sevi. Katrai ģimenei veidojas savs īpašs problēmu risināšanas veids.
Reizēm musturis, pēc kura ģimenes pārvar grūtības, šķiet nodots no vienas paaudzes nākamajām. Ja tēvs dzer un tādējādi mazina stresu, bet mamma viņu vienmēr lamā, tad viņu dēls var izlemt ar alkoholu nekad nesaistīties. Dēla ģimenē alkoholisms kļūst ne tikai tabu. Dēls ir ļoti stingrs pret saviem bērniem un pat izvairās no visām ar šīm emocijām saistītajām tēmām. Savukārt viņa bērni ir noguruši no stingrības un, iespējams, atkal vērsīsies pie alkohola. Tā būs reakcija uz tēva stingrību,” piemēru min Dace.
Simptomus vairāk atklāj sievietes un bērni
Sistēmiskā ģimenes psihoterapija māca, ka bieži vien ģimenes problēmu gadījumā kāds no ģimenes kļūst par identificēto klientu vai simptoma nesēju. Ko tas nozīmē?
“Simptoma nesējs veido ģimenes emocionālās enerģijas fokusu un novērš pārējos ģimenes locekļus no viņu pašu bailēm. Proti, šis simptoma nesējs kļūst par to cilvēku ģimenē, par kuru visiem ir jārūpējas,” skaidro psiholoģe.
“Simptomu bieži attīsta vājākais ģimenes loceklis. Ja vecākiem ir laulības problēmas, tad mazi bērni kļūst par simptoma nesējiem, it īpaši tad, ja vecāki netiek galā ar savām problēmām. Simptomi visbiežāk ir psihosomatiskas izpausmes (galvassāpes), depresijas, baiļu lēkmes, skolas problēmas (mācības, uzvedība), un tie kļūst par atslēgām uz ģimenes problēmām. Bērna uzrādītie simptomi var būt tik spēcīgi, ka sākotnējais raižu jautājums — vecāku problēmas — šķiet pavisam otršķirīgs.
Bieži par simptoma nesēju kļūst sievietes, jo nereti viņām ģimenē ir mazāk varas, lai pārveidotu sistēmu. Vīriešiem šajā ziņā varas ir vairāk, taču viņi ir audzināti tā, ka savas vajadzības neuztver vai arī nevar lūgt palīdzību.
Ģimenēs parasti veidojas trijstūra attiecības. Tādas attiecības ir normāla parādība, kaut arī tā ir daudzu problēmu cēlonis. Vecāku – bērnu trijstūris risina pāra konfliktus. Visa vecāku uzmanība tiek vērsta uz bērnu, kurš ir “sliktais”. Trijstūra attiecības laulāto starpā ierauj bērnus, ģimenes draugus, mīļākos, darbu un tamlīdzīgi, kas tad arī nostājas laulāto uzmanības centrā,” stāsta Dace.
Ģimene var būt spēcīgs enerģijas avots
Raksturojot vecāku un bērnu saikni, Dace izmanto alegoriju: “Vecāki bērniem dod saknes un spārnus, taču spārnus var sajust tikai tad, ja sajūt saknes. Attiecībās ar tēvu un māti, un citiem cilvēkiem savā ģimenē un savā dzimtā cilvēks iegūst tik daudz spēka un enerģijas, ka pārējās problēmas šķiet maznozīmīgas un nesagādā raizes vai lielākoties atrisinās pašas no sevis. Man ir iecere nākamajā gadā veidot grupu, kuras dalībnieki apzinātu savas ģimenes un dzimtas saknes un iespējamās savas pamatģimenes (savu vecāku, savas bērnības) problēmas. Ja kādam ir interese iesaistīties grupā, viņš jau laikus var vērsties pie manis.”
Laiks pirms Ziemassvētkiem ir izteikts ģimeniskuma, siltuma un mīļuma laiks. Tuvojoties šiem svētkiem un arī gadu mijai, Dace aicina pievērst vairāk uzmanības ģimenei. “Tik ļoti esam iegrimuši darbos, ka pat īsti nepamanām svarīgāko — mūsu bērnus. Katrs esam darbā no rīta līdz vakaram. Mājās nākam noguruši un ļoti maz pievēršam uzmanību bērniem. Laika trūkuma dēļ uz viņiem uzkliedzam un komandējam, nevis sarunājamies par bērnam svarīgām lietām. Arī bērna tētis un mamma vairs nekomunicē savā starpā tā, kā vajadzētu, un bērns parādās kā simptoma nesējs, izceļot vecāku problēmas uz āru. Nevajag domāt, ka mazi bērni neko nesaprot. Viņi ir lieli gudrinieki un ļoti uztver vecāku problēmas.
Ir liels prieks, ka arī mazā pilsētā ir ģimenes, kuras nebaidās meklēt psihoterapeita palīdzību. Tas ir ļoti pozitīvs rādītājs un liels pluss, lai risinātu problēmas. Ja uz konsultāciju atnāk visa ģimene, sarunās nonākam līdz katra redzespunktam uz konkrētu problēmu, un tas ģimenē veicina sapratni,” saka Dace.
