Maskavas propagandas dzirnavas aizvien noteiktāk atgriežas vecajā padomju laiku režīmā.
Maskavas propagandas dzirnavas aizvien noteiktāk atgriežas vecajā padomju laiku režīmā.
Ja mūsu vēsturniekiem nebija grūti atspēkot nekrietnu apmelojumu filmu par “fašismu Baltijā”, tad jaunākais ražojums, kurā noliegta Baltijas valstu okupācija 1940. gada jūnijā, esot samontēts profesionāli atzīstamā līmenī. Cilvēkus, kuri maz izprot patieso notikumu raksturu, viegli ietekmēt ar attiecīgiem kinohroniku fragmentiem. Piemēram, Rīgā savulaik filmētās “tautas manifestācijas”, kad “darbaļaudis” apsveica krievu tankus un notiekošās politiskās pārmaiņas. Par to jau kinohronikas klusē, ka vairākus simtus demonstrantu speciāli ieveda no Krievijas, dažos gadījumos tika pārģērbti karavīri. Un ar dzīvi neapmierināto nav trūcis nekad un nevienā valstī, vajadzīgs tikai kāds, kurš pūlī organizē noteiktai rīcībai. Un kinohronikas nerāda, kā šādu manifestāciju no PSRS vēstniecības sveicina Višinskis, nejauši izgrūžot frāzi: “Oņi že pjanije!” (Viņi taču piedzērušies! krievu val.)
Ja prasmīgi visu samontē, tad pierādīt var vienalga ko.
Nevēlas atzīt okupācijas faktu
Piecdesmit padomju okupācijas gados izaugušajai paaudzei nebija viegli izprast vēsturisko patiesību, jo arhīvu dokumenti no mums tika slēpti. Par Molotova – Ribentropa pakta slepenajiem pielikumiem mazs gaismas stariņš Latviju sasniedza tikai 1986. gada rudenī, kad Čatokvas konferences laikā Jūrmalā daži trimdas latvieši bija pamanījušies ievest minētā dokumenta pilnu tekstu. Dažus mēnešus vēlāk Rakstnieku savienībā notika plaša sanāksme, kurā izjautājām Ivaru Ķezberu. Jautāts par slepenībā izplatīto dokumentu ticamību, Ķezbers atbildēja: “Maskavā šāda pielikuma oriģināls nav zināms. Bet pasaulē neviens vēsturnieks nešaubās, ka no mikrofilmiņas iegūtais teksts ir autentisks.” Vēl Ķezbers toreiz sacīja, ka drīzumā patiesību noslēpt kļūs neiespējami, jo amerikāņu sakaru pavadoņi jau tiek izmantoti, lai visai pasaulei noraidītu CNN programmas, un tie vairs nav radioraidījumi, kurus iespējams traucēt ar “zāģi”.
Pagāja vēl gads, un radošo savienību plēnumā Mavriks Vulfsons publiski pateica, ka 1940. gada jūnijā notikusi Latvijas okupācija. Pēc tam šo faktu atzina arī Maskavas demokrātiski domājošie politiķi, kas sākumā grupējās ap Saharovu. Kad mūža nogalē Jeļcins viesojās Latvijā, viņš aicināja par okupantiem atzīt PSRS, bet lūdza šajā noziegumā nevainot Krieviju. Toties tagadējā Kremļa administrācija kategoriski noliedz jebkādu okupāciju, atsvaidzinot padomju laiku gvelžamo par Baltijas tautu brīvprātīgu iekļaušanos padomijas sastāvā.
Šādai politikai ir tikai viens nolūks: novērst situāciju, kad okupācijai pakļautās tautas varētu prasīt materiālo kompensāciju
Ieganstu meklēšana
Okupācija nenotika vienā dienā. Molotova – Ribentropa vienošanās rezultātā Baltijā tika izvietotas militārās bāzes. Kārlis Ulmanis par slepeno līgumu bija informēts, tāpēc vajadzēja piekāpties, jo Anglija mūs bija pametusi likteņa varā.
PSRS un Vācija 21 mēnesi bija sabiedrotās, kuras brālīgi sadalīja Poliju. Baltijas valstīm bija gandrīz neiespējami rīkoties saskaņoti. Ja Latvijai un Igaunijai, pārvarot ģenerāla Laidonera pretdarbību, izdevās noslēgt militāru vienošanos, tad Lietuvas teritoriālās nesaskaņas ar Poliju un Vāciju šai valstij sasaistīja rokas un kājas.
Interesanti tas, ka krievu provokācija Masļenkos okupācijas attaisnošanai netika izmantota, laikam taču tik atklātu agresiju bija grūti izskaidrot pasaulei. Tāpēc priekšroka tika dota ultimātam. Latvija gluži vienkārši tika vainota naidīgas militārsavienības paplašināšanā, piesaistot Lietuvu (tie bija meli!). Starp citu, ultimātā tika pieprasīts Latvijā sastādīt Maskavai draudzīgu valdību.
Par Višinska un krievu diplomātu vadībā izveidoto Ministru kabinetu Vācijas sūtnis Ulrihs fon Koce (Kotze) savai valdībai ziņoja: “Kabinetā nav ebreju, bet nav arī nekādu stipru personību, tā ka var gaidīt, ka atsevišķās ministrijās viņi būs tikai izkārtnes krievu aģentiem un komisāriem…”
Lai raksts nekļūtu pārāk apjomīgs, gribu minēt faktu, ka jau 1939. gadā Maskavā tapa izstrādāta instrukcija par plānoto deportāciju īstenošanu Baltijā. Un ne tikai. 11. oktobrī VK(b)P sekretārs Maļenkovs parakstīja NKVD rīkojumu “Par kontrrevolucionāro personu apzināšanu Baltijas valstīs neatkarīgi no konkrētiem pierādījumiem par viņu pretpadomju darbību”. Uz šī dokumenta pamata tika iznīcināti daudzi virsnieki un politiskie darbinieki.
Pēc 1940. gada 17. jūnija Latvijas robežu bija šķērsojuši aptuveni 200 tūkstoši karavīru, tūkstotis tanku un ap 500 lidmašīnu. Draudzības apliecinājumam mazliet par daudz.
***
Kad vēl mācījos vidusskolā, viens no ANO apspriestajiem jautājumiem bija agresijas definīcija. Tā kā PSRS Drošības padomē izmantoja veto tiesības, tad galīgo agresijas definīciju pieņēma tikai 1974. gadā. Kopš tā laika par agresiju drīkstam saukt jebkuru militāru spēku iebrukumu citā valstī. Bet agresija, ja iebrukušais karaspēks netiek izvests atpakaļ, ir okupācija. Un vientiesīgo smadzeņu skalošana ar filmām un demagoģiju, lai cik meistarīgs būtu izpildījums, nespēj mainīt vēsturi. Ir bezgala nožēlojami, ka Krievijā aizvien atrodas inteliģenti cilvēki, kuri par samaksu gatavi producēt apmelojumus pret mazskaitlīgajām tautām.
