Dzīvojot Rūjienas ielas mikrorajonā Valkā, ar prieku noskatos, kā vietējās celtniecības firmas “Indrāni V” strādnieki rosās ap nepabeigto daudzstāvu namu.
Dzīvojot Rūjienas ielas mikrorajonā Valkā, ar prieku noskatos, kā vietējās celtniecības firmas “Indrāni V” strādnieki rosās ap nepabeigto daudzstāvu namu. Beidzot ir sakopta mājas apkārtne, dažviet iestikloti logi un ieliktas durvis. Ceturtdienas rītā dodoties uz bērnudārzu, sašutumā sastingu – kāds ļaundaris jau bija paspējis izsist jaunos logus. Godavārds, gāzt tādam pa galvu, jo diemžēl citādāk jau nesaprot, ka postīt nedrīkst. Brīžiem raudiens nāk, kad kārtējo reizi pilsētā ir izbradātas puķu dobes, nolauzti kociņi, izsistas lampas, pēc lieliem pasākumiem apgāztas pārvietojamās tualetes vai aprakstītas māju sienas. Parasti mēs, žurnālisti, esam vieni no pirmajiem, kuri uzzina par kārtējo vandalismu. Intervējot pilsētas apzaļumotājus un tīrības uzturētājus, viņu acīs reizēm ir apdzisis skatiens. Tas ir saprotams, jo ļaundari neciena citu cilvēku darbu, proti, sētnieku un dārznieku ieguldījumu pilsētas skaistumā un sakoptībā. Lai kā man negribētos mest akmeni jauniešu dārziņā, tomēr fakti ir nepielūdzami – vairākumā gadījumu tieši gados jauni cilvēki posta, lauž un sacūko visu, kas gadās pa rokai. Biežākais arguments, kāpēc viņi tā dara, esot bezdarbība. Nu neticu vairs šādām atrunām, jo Valkā ir pietiekami daudz vietu, kur pavadīt brīvo laiku – dažādi pulciņi kultūras namā, pieejama sporta halle un trenažieru zāle.
Lai izbeigtu šo postīšanu, vandaļi ir jāsoda, un kā soda veids tiesai jāpiespriež piespiedu darbs sabiedrības labā. Tad postītāji izjutīs, ko nozīmē slaucīt, tīrīt, rakt, grābt un stādīt. Pēc tādas sirsnīgas pastrādāšanas diezin vai kādam celsies roka atkal kaut ko izpostīt.
