Sunītis Reksis. Tagad es jums pastāstīšu par savu sunīti Reksi. Mēs viņu paņēmām no ielas, kad viņš vēl bija kucēns.
Sunītis Reksis
Tagad es jums pastāstīšu par savu sunīti Reksi. Mēs viņu paņēmām no ielas, kad viņš vēl bija kucēns.
Mans Reksītis ir melns, ar brūnām kājām un strupu purniņu. Mēs ar viņu sastapāmies pirms sešiem gadiem. Tas notika 2. septembrī. Es priecīga devos uz skolu, un mamma mani pavadīja. Netālu no robežpārejas punkta Valgā pie mums pieskrēja mazs kucēniņš. Abi bijām ļoti priecīgi par satikšanos. Noglāstīju viņu un pamanīju, ka viņam ir noberzta āda zem vecās brezenta kaklasiksnas. Brīnījos, kāpēc tik mazs kucēns tiek turēts piesiets. Mamma viņam noņēma siksnu un aizsvieda to. Gribēju viņu samīļot, bet laiks gāja, un bija jādodas uz skolu. Viņa plāns nebija no mums atvadīties. Viņš sekoja man un mammai līdz pat skolai. Vēlāk mamma gāja atpakaļ. Viņa atvēra mašīnas durvis, un suņuks jau bija iekšā. Tā es tiku pie suņa. Par to, ka viņu saukšu par Reksi, nebija šaubu. Vārds bija pirms suņa. Tagad jau viņš ir pusmūža suns ar sirmu purniņu. Ar Reksi ir bijis daudz jautru brīžu. Arī smieklīgu.
Reiz es viņam ļāvu mani pavadīt uz autobusu. Reksis negribēja atteikties no savām iegribām. Viņš kopā ar mani iespraucās autobusā un, kamēr es pirku biļeti, apsēdās blakus korpulentai dāmai un nolaizīja viņai seju. Es no kauna gribēju ielīst zemē. Autobusa pasažieros tas izsauca vispārēju jautrību. Dāma, slaucīdama seju, smiedamās sacīja, ka viņu sen neviens nav bučojis. Šoferis sunim beigās iedeva siermaizi. Reksis ir ļoti labs palīgs mammai, jo mēs dzīvojam laukos un turam kustoņus. Viņš klausa, bet ir arī stūrgalvīgs, jo visu dara pēc sava prāta.
Ir arī savi mīnusi. Es nevaru ar kaimiņu bērniem spēlēt ķerenes vai skriešanas sacensības, jo viņš kož katram, kas man dzenas pakaļ. Viņš grib mani aizsargāt, lai gan tas nav vajadzīgs.
Viņam veicas ar to, ka tad, kad sastrādājis muļķības, nekas netiek sodīts. Tas tāpēc, ka viņam vienmēr ir aizstāvis. Tā visbiežāk esmu es.
Tētis saka, ka Reksis ir zagts suns. Varbūt arī jūs tā domājat, bet es nejūtu nekādu vainas apziņu. Par to, ka satikāmies, esmu ļoti laimīga. Domāju, ka arī Reksis ir laimīgs, jo ir brīvs un mīlēts.
Valkas pamatskolas 6.a klases skolniece Ērika Tomiņa
***
Pekša piedzīvojumi
Mani sauc Peksis. Es esmu pundurtrusis, balts ar melniem plankumiem. Esmu Elīnas mājdzīvnieks. Kad manas saimnieces mamma aizbrauca uz Īriju, mani atstāja laukos.
No sākuma es dzīvoju ārā zem kartupeļu kastes, tāpat kā mājās Valkā. Bet tad es atklāju, ka var izrakties ārā un pastaigāt pa dārzu un pagalmu. Kādu nakti nolēmu to izdarīt. No rīta mani pamanīja lēkājam apkārt. Elīnai un pārējiem cilvēkiem tas nepatika, tāpēc mani ielika trušu būdā. Tur man ļoti patika. Kaimiņu tantes man nesa dažādus kārumus, burkānus, ābolus, kāpostus un svaigu zāli. Viss bija mierīgi, līdz vienu nakti notika kaut kas briesmīgs. Vakarā bērni spēlējās, nu tā jau nav spēlēšanās ar uguni. Bet nu labi! Kad viņi gāja projām, it kā nodzēsa uguni. Es arī nolēmu nosnausties. Pēc piecām stundām dzirdu – kaut kas krakšķ. Atveru acis un redzu: deg kūts, kas atrodas blakus manai būdai. Par laimi, kaimiņu mājas cilvēki uguni bija pamanījuši, un viņi izsauca ugunsdzēsējus. Kaimiņi pašu spēkiem dzēsa uguni, bet par mani neviens nelikās ne zinis, domāju: “Gals klāt!” Taču par prieku, mani nāca glābt. Liesmas nodzēsa, bet kūtiņu glābt neizdevās. Nākamajā dienā atkal dzīvoju savā būdā, bet apkārt skats tāds sērīgs, viss drūmās krāsās.
Pēc nedēļas atbrauca saimnieces mamma, un tagad es laimīgi dzīvoju savās mājās Valkā.
Elīna Bērziņa, Valkas
pamatskolas 6.a klases skolniece
