Ligita KovtunaJaunā operdziedātāja Silga Tīruma 15. septembrī dziedāja Leldi Rīgā Latvijas Nacionālās operas sezonas atklāšanas izrādē – Imanta Kalniņa operas „Spēlēju, dancoju” koncertuzvedumā.“Man ir ļoti liels prieks, ka varu dziedāt Latvijas operā un latviešu valodā,” sacīja Silga, lielajām acīm starojot. “Es priecājos, ka mani izvēlējās šai gaišajai, lai gan grūtajai Leldes lomai. Un Lelde man šķiet kā Latvija šobrīd…”Pirmizrāde notika pāris dienu pirms 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanām. Arī operas zālē un starpbrīžu sarunās nepārprotami bija izjūtama paaugstināta politiskā temperatūra. Prezidenta ložā publikai par ļoti priecīgu pārsteigumu – Valsts prezidents Andris Bērziņš ar kundzi Daci Seisumu. Pēc izrādes abi nesteidzās prom, bet atrada laiku sirsnīgām sarunām un Silgai un viņas māmiņai – Valkas mūzikas skolas skolotājai Tatjanai Tīrumai veltīja atzinības vārdus.Kas ir šī talantīgā Valkas lakstīgala un kāds bijis viņas mākslinieces ceļš līdz Parīzei?– 2000. gadā beidzu Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas vokālo nodaļu. Valsts eksāmenā dziedāju Adīnas lomu Doniceti operā “Mīlas dzēriens”. Gadu nostrādāju Doma kora skolā Rīgā un Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas koledžā par vokālo pedagoģi. Gadu vēlāk izturēju lielu konkursu un tiku uzņemta Grācas Mūzikas un mākslas universitātē. Līdzko Latviju uzņēma Eiropas Savienībā, man bija jāsedz mācību maksa. Lai varētu sevi uzturēt un samaksāt par mācībām, esmu strādājusi gan par mājkalpotāju, gan viesmīli. 2008. gadā ar augstāko novērtējumu beidzu maģistrantūru vokālajā mākslā. Dziedāju daudz solo koncertu, papildus mācījos pie slaveniem pedagogiem: Klaudijas Viskas (ASV), Volfganga Millera-Lorenca (Vācija), Ilko un Ženijas Nāčeviem (Bulgārija). Grācā diriģents Manfrēds Maierhofers uzveda austriešu komponista Fortina operas “Francs Jēgeršteters” pirmatskaņojumu, operas varoņa sievas Franciskas lomu uzticēja man. Operas saturs ir ļoti smags un traģisks, mūzika – mūsdienīga, modernā. Manu balsi ievēroja Austrijas slavenais diriģents Gustavs Kūns, viņš mani uzaicināja uz Tiroles festivālu Austrijā. Tur es dziedāju Evas lomu Vāgnera operā “Nirnbergas meistardziedoņi” un Papagēnas lomu Mocarta operā “Burvju flauta”. Vienā no festivāliem satiku tenoru Pjēru. Viņš zināja, ka Parīzes Bastīlijas operā ir atdziedāšana uz projektiem. Tā kā biju brīvmāksliniece, Pjērs ierosināja pamēģināt. Man izdevās. Tagad dziedu tur, pagaidām gan galvenās lomas Parīzē neesmu dziedājusi.– Kas ir tavi nozīmīgākie skolotāji? Kuras lomas, koncerti, konkursi ir būtiski operdziedātājas karjerā?– Mana pirmā vokālā skolotāja ir mana māmiņa Jāņa Cimzes mūzikas skolā, viņa man iedevusi lielo mūzikas mīlestību un neatlaidību. Mūzikas skolā beidzu kora klasi. Tālāk bija mācības Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas koledžas diriģēšanas un solo nodaļā pie Gaidas Ungures, kas man iedvesa ticību un drosmi startēt Mūzikas akadēmijā, turklāt nevis diriģēšanas speciālitātē, bet klasiskajā dziedāšanā. Tajā laikā, lai iestātos akadēmijā, bija jāiztur liels konkurss. Sākumā mācījos pie pedagoģes Ludmilas Braunas, akadēmiju beidzu, būdama Maijas Krīgenas studente. Esmu viņai un profesoram Pēterim Plakidim bezgala pateicīga. Grācā mana vokālā pedagoģe bija operdziedātāja Joanna Borovska (Polija) un Ilko un Ženija Nāčevi. Bet pēdējos gados esmu lielu pateicību parādā Kristai Ludvigai (Vīne), Mireijai Alkantarai (Parīze) un Marijas Kallasas koncertmeistarei Žanīnai Raisai, kuru esmu ļoti iemīlējusi. No viņas daudz ko esmu mācījusies. Viņa ir ļoti gudra māksliniece, it sevišķi mūzikas interpretācijā. Viens no nozīmīgākajiem koncertiem – ar “Vīnes filharmoniķiem”. Sajūtas ir neizsakāmas, šis orķestris var spēlēt arī bez diriģenta, ne velti tas tiek dēvēts par vienu no slavenākiem orķestriem pasaulē. Man ir izveidojies ļoti labs kontakts ar šiem mūziķiem.No lomām līdz šim brīdim vismīļākā man ir Evas loma operā “Nirnbergas meistardziedoņi”. Vāgnera mūziku man ļoti tuvu darījis diriģents Gustavs Kūns.– Tavs pirmais spožākais uznāciens Latvijā bija Siguldas opersvētkos 2010. gadā. Pēc tam Elvīras loma „Donā Žuanā” Latvijas Nacionālajā operā, tagad – Lelde. Vai tu gribētu vairāk būt un strādāt tēvzemē? – Esmu bezgala priecīga, ka mani ievēroja operu fans dakteris Dainis Kalns un uzaicināja dziedāt Siguldā 2010. gadā. Tā paša gada rudenī dziedāju arī solo koncertu Siguldā, “Baltajā flīģelī“ kopā ar pianisti no Austrijas Ievu Ošu. Mums abām ir izveidojusies draudzība ne tikai mūzikā, bet arī dzīvē. Varu teikt, ka 2010. gadā bija mana debija dzimtenē, arī Baltajā namā. Man ir liels gandarījums dziedāt savā dzimtenē, savai tautai, un es būtu priecīga, ja man vēl rastos tāda iespēja. – Aizvadītajā vasarā tu kopā ar tenoru Pjēru Soldano dziedāji dzimtajā Valkā, Lugažu evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Pastāsti, lūdzu, par savām izjūtām un par Pjēru! Viņš tik skaistā latviešu valodā nodziedāja Emīla Dārziņa „Aizver actiņas” un „Vēl tu rozes plūc…”.– Par izjūtām ir ļoti grūti runāt, mani klausījās mani mīļie valcēnieši, radi, draugi, skolotāji un tie, kuri mani redzējuši izaugam. Tas bija saviļņojošs brīdis. Klausītāji iepazinās arī ar Pjēru Soldano, manu draugu un padomdevēju. Arī viņš dzied Parīzes operteātrī. Pjērs ļoti iemīlējis latviešu valodu un ar maniem vecākiem jau runā manā valodā. Viņš ir sapircis latviešu valodas mācību grāmatas, bet pareizu izrunu mācu es. Man ir prieks, ka viņš saka – latviešu valoda ir ļoti skaista kā pasaku elfu valoda. Arī par Emīla Dārziņa dziesmām Pjērs ir sajūsmā, un viņš tās ātri apguva. Nākotnē gribot savā repertuārā iekļaut vēl pāris Dārziņa dziesmu, starp tām “Teici to stundu, to brīdi”. Arī Jāņa Mediņa solo dziesmas Pjēru neatstāj vienaldzīgu. – Pjēra iespaidi par Latviju, par mūsu mūzikālo kultūru un par Valku? Kas Francijas mazpilsētām (Pjērs ir no Francijas provinces) līdzīgs ar Latvijas mazajām pilsētām? – Pjērs ir bijis Latvijas operā, Siguldas opermūzikas svētkos un dažādos sarīkojumos. Valkā viņš ļoti uzmanīgi visu vēro un par visu priecājas, bet nekad neaizmirst piebilst, ka arī Francijā viss notiek. Viņš lepojas ar Franciju, tāpat kā es ar Latviju, un tas ir labi. Viņš priecājas, ka latviešu publika ir ļoti atsaucīga, sirsnīga un gatava pieņemt visu jauno. Franči ir iedomīgāki un ne vienmēr patiesi. Pjērs domā, ka Valka var būt gandarīta par mūzikas skolu, izremontēto kultūras namu un mākslas skolu. Francijā mazās pilsētās nekas tāds nenotiek, kultūra ir panīkusi, tāpēc valcēnieši var būt lepni. Valkā notiek arī Rīgas operas sezonas atklāšanas koncerti. Vai tas nav fantastiski?!Ļoti gribētos Pjēru aizvest uz mūsu lielajiem Dziesmu svētkiem, esmu par tiem viņam stāstījusi. Pjērs ir sajūsmā un saka – šī vienotības izjūta, dziedot plecu pie pleca, ir prātam neaptverama. Jauki, ka latviešiem tik svarīga ir dziesmas mīlestība, ka cilvēki mēro garus ceļus, lai satiktos mūzikā. Pjēra dzimtā pilsēta ir Sisterona Francijas dienvidos. Šo pilsētiņu dēvē par provinces pērli. Ļoti savdabīga, ar plašiem timiāna un rozmarīna laukiem, ar neparastu arhitektūru, mazām gājēju ieliņām un īpašu gaismu debesīs. Pilsēta ir ievērojama ar slaveno Citadeles pili.– Kā klājas latvietei Parīzē?– Vēl īsti neesmu iedzīvojusies šai milzīgajā pilsētā. Grūti ir pierast pie franču ēšanas paradumiem. Vismazāk tiek ēsts no rīta, bet visbagātīgākā ēdienreize ir vakarā, turklāt ļoti vēlu. Neiztrūkstoša katrā maltītē ir glāze vīna. Mēs dzīvojam Parīzes vidū, mākslinieku rajonā Monmartrā. Es pat sapnī nevarēju iedomāties, ka dzīvē man būs dota iespēja dažās minūtēs aiziet līdz slavenajai Svētās Sirds bazilikai! Pjērs ir ļoti labs gids, esmu iepazinusies ar Parīzes skaistākajām vietām, kultūras pieminekļiem. Luvrā, vērojot slavenu autoru mākslas darbus, ieeju nereālā, ļoti skaistā pasaulē, kas man dod spēku tālākai attīstībai gan kā personībai, gan kā māksliniecei.
