Piederu paaudzei, kura pārcietusi visādus laikus.
Piederu paaudzei, kura pārcietusi visādus laikus. Zinu to, kā bija pirmajos pēckara gados, kad laukos ģimenes izdzīvoja tikai no naturālās saimniecības. Ieskaitot pirmos kolhoza gadus. Bet cilvēki dzīvoja, ar skumjām pieminot pirmskara “miera laikus”, jā, ģimenēm dzima bērni, kuri tika skoloti.
Un piecdesmito gadu studentu dzīve. Nesen satikāmies grupa studiju biedru, atminoties grozījām galvas par tā laika drausmīgo nabadzību.
Varu pieminēt Brežņeva gadu rindas pēc deficītajām precēm. Der atcerēties arī deviņdesmito gadu sākumu, kad apkures izmaksu sadārdzinājumu valdība centās kompensēt ar speciāliem taloniem. Pārdzīvojām arī šo laiku, un vienīgā atziņa pēc visa piedzīvotā ir tā, ka pārāk ilgi esam knapinājušies, atsacīdamies pat no jaunām kurpēm, nemaz nerunājot par grāmatām vai koncertu apmeklējumiem. Jau jutāmies nedaudz atspērušies, par ko liecina milzīgais automašīnu daudzums, mobilie telefoni un ārzemju ceļojumi. Tāpēc var saprast, ka tagad straujā cenu celšanās izraisa vispārēju vaimanāšanu, kaut patiesībā jāvaimanā būtu tikai neaizsargātajai sabiedrības daļai. Tāda ir cilvēka daba, kaut es personīgi šai vispārējai kategorijai nepiederu. Nekad dzīvē neesmu ņerkstējis, to var apliecināt ikviens, kurš mani pazīst. Kaut iemeslu reizēm būtu bijis pat vairāk nekā pašiem skaļākajiem vaimanātājiem.
Cenu neizbēgamība
Esmu jau rakstījis, ka Latvijai atvēlēta īpaša vieta postsociālisma nometnē. Daudzas iepriekšējās valdības pūlējās noturēt ļoti zemu inflāciju, kad kaimiņi bez bažām veicināja mērenu inflāciju. Bet izlīdzināšanās notiek, gribam to vai negribam. Lai izlīdzinātos ar ES cenām, Latvijai tagad jāpārvar lielāka barjera.
Nav apstrīdama patiesība, ka cenu celšanos izraisa energoresursu sadārdzināšanās. Nafta un gāze ir galvenie komponenti šajā ķēdē, un šajā gadījumā cenas nosaka tie, kas pārdod. Dažkārt dzirdēti aicinājumi valdībai, lai tā aizliedz, teiksim, “Latvijai gāzei” paaugstināt tarifu. Bet ārzemniekiem piederošais uzņēmums nav noskaņots strādāt ar zaudējumiem, un Latvijas valdība jau vienreiz samaksāja piespriestos septiņus miljonus, un šķīrējtiesa, kā zināms, atrodas Zviedrijā.
Maizes cenu sadārdzinājumam tieši šobrīd ir cits raksturs. Klimata izmaiņu rezultātā kviešu neraža piemeklējusi Kanādu, Austrāliju, Dienvideiropu, Ukrainu un Krievijas Melnzemi Eiropas daļā, izņemot Kubaņu. Ja latvieši negrib maksāt pasaules cenu, tad uzpircēji visu Latvijā izaudzēto aizvedīs tālu tālu. Kaut taisnības labad jāteic, ka ražības ziņā Latvijai šis ir bijis patiesi “trakais” gads – iegūta gandrīz visu kultūru rekordraža. Varam paredzēt, ka turpmāk samazināsies neapkopto zemju platības, tā noteikti ir labā ziņa.
Kad minam par piena produktu sadārdzinājumu, tad parasti minam lielo pieprasījumu arābu zemēs un Ķīnā. Piepildās sociālisma laiku anekdote par to, ka PSRS badu izraisīs fakts, kad ķīnieši sāks ēst ar karotēm. Tagad šis process sācies nopietnībā, turklāt Ķīnas valdība aicina tautu atteikties no koka irbulīšiem, jo tādējādi tiekot izniekoti lieli daudzumi koksnes. Taisnības labad jāteic, ka problēmas ar piena produktiem daļēji saistītas ar ES komisāru neelastīgo politiku, kuras rezultātā Eiropā mākslīgi ierobežoja lopkopību. Baidos, ka vienā baltā dienā globālajā tirgū sāks pietrūkt arī cukura – klimata izmaiņas kļūst par cilvēces skarbu pārbaudījumu.
Zimbabves mācībstunda
Senāk pārtikusī Āfrikas valsts nonākusi sabrukuma priekšā, gada inflācijai sasniedzot gandrīz septiņus tūkstošus procentu. Prece, kas šobrīd maksā vienu dolāru, pēc gada jau maksās 70 dolāru. Kaut kas līdzīgs tika pieredzēts Vācijā pirms Hitlera nākšanas pie varas. Kas par iemeslu Zimbabves bēdu stāstam? Vispirms jāmin fakts, ka valsti vada diktators Mugabe, kurš ir pilnīgs plānprātiņš ekonomikas jautājumos. Kad valstī radās zināmas problēmas ar nabadzības pieaugumu, Mugabe atņēma īpašumus visiem baltajiem fermeriem, kuri ražoja preču produkciju. Pieredzējušie fermeri un pārstādes uzņēmumu īpašnieki bija spiesti bēgt no Zimbabves, bet analfabētiskie melnīši, kuriem sadalīja atsavināto zemi, neprata izaudzēt pat savas ģimenes uzturam. Pārtikas deficīta apstākļos cēlās cenas, un tad Mugabe nolēma sodīt tirgotājus. Rezultātā pārtika no veikaliem pazuda pavisam, un tagad cilvēkus glābj tikai tas, ko izdodas savākt no dabas audzējuma. Ceturtā daļa iedzīvotāju devusies emigrācijā.
Šo piemēru minu kā atbildi tiem, kuri valdību aicina rīkoties ar voluntāriem aizliegumiem.
Algu un pensiju politika
“Jaunā laika” deputāte Silva Bendrāte nu jau piecus gadus Saeimā iestājas par “nabadziņu” atbalstīšanu. Bijušajai žurnālistei taisnība, ka valstī sociālā budžeta uzkrājumi sasnieguši 700 miljonus latu. Ja nolemtu šo summu izlietot pensionāru atspaidam, tad katrs pensionārs papildus saņemtu simts latu mēnesī. Bet tikai vienu gadu, pēc tam vairs nebūtu ko maksāt. Jo minētā summa uzkrāta četru piecu gadu laikā, un to nedrīkst apēst vienā rāvienā. Varam strīdēties par to, vai šāda rezerve nav pārāk liela, jo paredzamais strādājošo skaita samazinājums gaidāms tikai pēc gadiem sešiem vai septiņiem. Tomēr nebūtu pareizi šādu pensiju fonda izlietojumu sākt šobrīd, to vajadzēja darīt pirms gadiem diviem, kad inflācija vēl nebija tik graujoša.
Jautājums par algu iesaldēšanu nav precīzi formulēts, jo jārunā tikai par pieauguma piebremzēšanu. Jācenšas noturēties vismaz inflācijas tempu līmenī, citāds risinājums būtu necilvēcīgs pret trūcīgāko sabiedrības daļu.
Varam paredzēt, ka apstākļi spiedīs valdību sakārtot algu, piemaksu un prēmiju jautājumu valsts pārvaldes iestādēs. Ja ministrija strādā sekmīgi ar nepilnu štatu, tad varbūt jāsamazina darbinieku skaits vispār. Nemaz nerunājot par tām 70 aģentūrām, kuras bieži dublē viena otru vai arī ražo nevajadzīgus papīrus. Bet algu lielums valdības iestādēs, stingri ņemot, skolotāju un ārstu algas neietekmē – pārāk mazs ir šo labi atalgoto ierēdņu skaits. Katrs cilvēks apzinās savu vērtību, tāpēc ikvienam savi griesti varbūtējai algai, par kādu viņš gatavs strādāt. Ja Kalvītis vai kāds cits solīs mazāk, iestādes paliks vispār bez darbiniekiem, jo Briselē aizvien daudzas vakances gaida pretendentus no Latvijas.
Emocijas dažkārt uzkurina mūsu valdības vīru aplama izrunāšanās. Tā notika ar premjeru Kalvīti, kurš par ārstu un skolotāju atalgojumu sprieda pēc algu sarakstiem. Jā, ir skolotāji, kas pelna tuvu 500 latiem, kaut jebkurā gadījumā trešā daļa jāatskaita nodokļos. Bet galvenais ir tas, ka šāds skolotājs strādā ar milzu pārslodzi, kas jau līdzinās divām slodzēm. Nesaprotu, kāpēc attiecīgie dienesti stingri reglamentē, teiksim, autobusu šoferu darba dienas garumu, bet skolās dažkārt cilvēki spiesti strādāt ar dubultslodzi. Kāds mans draugs reiz ciniski sacīja: “Strādā, kamēr zarnas spiežas laukā.”
Tas pats sakāms par ārstu darba atalgojumu. Ir dakteri, kas pelna trīs tūkstošus (uz rokas sanāk divi tūkstoši), bet tādi ir augstas klases speciālisti, varbūt kādi pieci seši pa visu valsti. Medmāsām darbs ar dubultslodzi ir norma, citādi nav iespējama normāla iztikšana, sevišķi, kad jāskolo bērni.
Ekonomikas likumi tomēr ir nepārsūdzami, kas tos neievēro, tam sanāk kā Zimbabvē. Budžeta iestādē strādājošo algas var arī dubultot, tikai tad nevajadzētu vaimanāt par cenu nesamērīgu celšanos.
