Tik straujas gaisa temperatūras maiņas rezultātā acumirklī no ziemas zābakiem nācās iekāpt vasaras kurpēs. Neiebilstu, jo šāds laiks man tīk vislabāk. Taču vienlaikus tas ir viltīgs. Iesnas ir mazākais, kas satrauc. Skatos bildes sociālajos tīklos un secinu, ka daudzi, galvenokārt bērni un pusaudži, jau paguvuši atklāt peldēšanās sezonu.
Tas nav nekas slikts, ja vien pie ezeriem daļa bērnu nedzīvotos vieni paši vai bez pieaugušo klātbūtnes. Tā vakar draudzīgi papļāpājām ar kādu desmitgadnieci. Meitenīte prieka pilna paziņoja, ka jau šopavasar ir peldējusies un ūdens esot silts. Uz ezeru viņa dodas kopā ar savu gados nedaudz vecāko brāli un viņa draugiem. Jūtoties droši. Uz jautājumu, vai pārāk dziļi nepeld, viņa man atbildēja šādi: “Īpaši ne, bet, ja sanāk, tad brālis un draugi izvelk laukā.” No bērna mutes šī atbilde izskanēja bez lieka satraukuma, un tas mani nepārsteidz. Bērni paliek bērni. Bet vai jums kā mammai un tētim šķiet pašsaprotami savus bērnus tomēr gados tik jaunus laist vienus pašus peldēties uz ezeru? Reiz pati kopā ar vienu citu sievieti no Klievezera Smiltenē izvilku padsmitgadīgu zēnu, kuram pietrūka spēka tikt līdz krastam.
Nebūt nesaku, ka vecāki ir bezatbildīgi. Taču bērni ir strauji, kustīgi un dažkārt pārgalvīgi. Man tas šķiet tikai pašsaprotami, ja mājās tiek pārrunāta drošība atpūšoties pie ūdenstilpēm, kā arī atpūta ir kopīga. Pasaku godīgi, es savu vienpadsmitgadīgo bērnu vienu uz ezeru nelaižu. Katru gadu lasot VUGD statistiku par nelaimes gadījumiem ūdeņos, aizdomājos, cik trausla ir dzīvība. Vienam tā būs statistika, citam traģēdija. Novēlu siltu, patīkamu un, galvenais, drošu atpūtu pie ūdenstilpēm.
