Četrgadīgai meitenei mediķi galvā konstatē vecas strutojošas un divas svaigas dziļas brūces. Bērnam sitieni radījuši vaļēju, šķembainu galvaskausa lūzumu.
Četrgadīgai meitenei mediķi galvā konstatē vecas strutojošas un divas svaigas dziļas brūces. Bērnam sitieni radījuši vaļēju, šķembainu galvaskausa lūzumu. Kaula šķembas iespiedušās smadzeņu vielā. Brūču raksturs liecina, ka sists pamatīgi un regulāri. Sists ar asiem un ar truliem priekšmetiem. Bērna ķermenis, īpaši piere, klāts zilumiem. Asiņainas un sasitas arī rokas, ar kurām bērns centies aizsegt galvu…
Pat neredzot notikušo un tikai lasot šīs rindas, pārskrien drebuļi. Baisākais, ka tas nav fragments no kādas pievakarē televīzijā rādītas filmas, bet gan pavisam, pavisam reāls notikums. Dēmonisko vardarbību pret bērnu paveikusi viņa vecāmāte. Un visam pāri alkohols…
Kur gan vēl tālāk var sniegties vājprāts, kurā slīgst vientuļas lauku sētas un pilsētu bomžatņiki? Protams, nav mazums labo piemēru, bet Īrijas un Anglijas naudas spožums aizvilinājis tūkstošiem Latvijas strādnieku. Arī iepriekšminētā bērna māte ir viena no tiem. Mājāspalicēji — bērni un vecvecāki — dzīvo, kā māk.
Pavisam nesen sarunājos ar kādu kārtējo prombraucēju. Uz jautājumu, vai viņš tiešām brauks, man atbildēja, ka tā vaicāt esot nemoderni. Tagad esot jāvaicā: “Vai vēl neesi aizbraucis?”
Pāris gadu laikā bez īpašas piepūles ir panākts tas, ko mērķtiecīgi centās paveikt padomijas darboņi. Viņiem īpaši neveicās, Latvija turējās, un barikāžu laiks bija tam apstiprinājums.
Šodien barikādes ir nojauktas, arī robežas, kas tolaik liedza lūkoties Rietumu virzienā. Nu pienācis laiks veidot gudras komisijas, braukt uz Īriju un brīnīties, kāpēc gan cilvēki izvēlas labi nopelnīt.
Varbūt tiešām pēc gadiem pieciem vai desmit, sapelnījuši tūkstošus, Īrijas letiņi atgriezīsies, un Latvijā sāksies Leiputrija. Varbūt…
Tomēr pagaidām man Latvija, īpaši jau lauki, atgādina četrgadīgo meitenīti, kuru pārdzērusies vecāmāte sit pamatīgi un regulāri. Brūces ir gan vecas un strutojošas, gan jaunas un svaigas. Fiziskās brūces var sadziedēt, ar laiku arī rētas kļūst knapi samanāmas. Gluži citādi ir ar psiholoģiskajām traumām. Ļoti gribas ticēt, ka viss tomēr būs labi…
