Nesen atcerējos nu jau aizsaulē esošo valcēnieti Aleksandru Birznieku — cilvēku ar neparasti stingru mugurkaulu, kas rūdīts izsūtījumā Sibīrijas plašumos, lielisku mūzikas pedagogu un pārliecinātu nacionālistu šā vārda labākajā nozīmē.
Nesen atcerējos nu jau aizsaulē esošo valcēnieti Aleksandru Birznieku — cilvēku ar neparasti stingru mugurkaulu, kas rūdīts izsūtījumā Sibīrijas plašumos, lielisku mūzikas pedagogu un pārliecinātu nacionālistu šā vārda labākajā nozīmē. Centos iedomāties, ko viņš sacītu par šodienas Latviju. Vai pret dažādām negācijām protestētu tieši tāpat, kā to visu mūžu nekautrējās paust pret komunistu režīmu? Visticamāk, ka jā. Kāda tagad ir mūsu valsts, kas ir mūsu pašu rokās? Uz šo jautājumu saņēmu precīzu atbildi A. Birzniekam īpaši tuva cilvēka Pētera Vaska intervijā pēdējā laikraksta “KD” (“Dienas” pielikums) numurā. Tajā varu sajust tos aspektus, par kuriem allaž domāja un runāja arī A. Birznieks. P. Vasks ir ārzemēs pazīstamākais latviešu komponists. Viņš uzskata, ka mums trūkst pilsoniskās drosmes un protesta gara. “Politikāņi bieži strādā cūcības, bet mēs nošņaukstam nēzdodziņā, nopūšamies, un ar to beidzas. Kur ir mūsu pašcieņa? Kā to varam pieļaut? Un kā varam tik ātri aizmirst? Mani mūsu tautā skumdina muižas kalpa gars: kāpēc uzskatām, ka tikai lielas un varenas tautas kaut ko spēj?” jautā komponists. Viņam nav saprotami, kāpēc 15 gados esam sevi nostādījuši tā, ka jādiskutē, vai latviešu valodai ir jābūt valsts valodai. Jebkurš politiķis jebkurā brīdī ir gatavs pāriet uz krievu valodu. Ja nebūtu mūsu neticības, šaubu, skepses un smīkņāšanas pašiem par sevi, daudz kas izskatītos citādi.
Eiropas vērtību sistēma ir degradējusies, jo tā ir pazaudējusi ideālus. Cilvēka garīgā bagātība nav prestiža. Ja esi garīgi bagāts, tu neesi nekas. Tātad vērtību sistēma ir greiza. Kas notiks ar Eiropu nākotnē, ja lielākoties darbojas savulaik politiķa un baņķiera Viļa Krištopana teiciens: “Parādi man savu maku, un es pateikšu, cik gudrs esi.”
Mūsu mazā pasaulīte tiek balstīta uz aizvien lielāku izklaides iespēju piedāvājumu. Visapkārt vienas izklaides un viens kaifs. Kāpēc gan būtu ejams skaistais, bet grūtais sevis kopšanas ceļš, ja var samaksāt un bez problēmām gūt pārliecību, ka piedalies nozīmīgākajos kultūrdzīves notikumos. Tas nekas, ka tie ir tingeltangeļi. Kļūst aizvien grūtāk patiesībai ieskatīties acīs. To spēj tikai stipri cilvēki — tādi, kuri ir spējuši saglabāt savus ideālus. Šādu cilvēku nekad nav bijis daudz tautas kopējā masā, un pašlaik vērojams, ka viņu skaits sarūk.
