Kalendāra lapiņa rāda, ka rīt būs pienācis 8. marts. Pirms neatkarības pasludināšanas arī Latvijā, kā daudzviet pasaulē, svinēja Starptautisko sieviešu dienu jeb sarkano tulpīšu svētkus.
Kalendāra lapiņa rāda, ka rīt būs pienācis 8. marts. Pirms neatkarības pasludināšanas arī Latvijā, kā daudzviet pasaulē, svinēja Starptautisko sieviešu dienu jeb sarkano tulpīšu svētkus. Kaut gan vairāk nekā 15 gadu šī diena nav svinamo sarakstā, daudzi šos skaistos pavasara svētkus nav aizmirsuši un svin joprojām.
“Klases puiši meitenēm dāvināja frēzijas un pašdarinātus apsveikumus. Tas bija ļoti aizkustinoši,” atceras trīsdesmitgadniece Dagnija. Tie puiši, kuri bija kautrīgi un nevarēja meitenēm atzīties, ka viņas patīk, parasti 8. Martu izmantoja kā ieganstu, lai izredzētajai parādītu savas simpātijas.
“8. Martā gan mājās, gan darbā ir svētku sajūta. Šajā dienā iedzeram kafiju, apēdam kūku un vienmēr no vīra un kolēģiem saņemu ziedus,” atzīst Sedas pilsētas domes sekretāre Anita Auniņa. Viņa gan šiem svētkiem nepiešķir īpašu nozīmi, jo sirdij tuva ir arī Mātes diena.
“Pirms 32 gadiem kāds vīrietis 8. Martā man uzdāvināja tolaik populārākās “Dzintara” smaržas “Mana Dzimtene”. Vēl tagad mājās glabājas smaržu kastīte, kas darināta no lina, ar iestrādātu prievīti un mazu saktiņu,” stāsta Valkas pilsētas domes darbiniece Gundega Ukre. Viņa atklāj, ka šajos svētkos jūtas kā īpaša sieviete.
“Ziemeļlatvijas” redaktore Ingūna Plūme atzīst, ka viņai 8. Marta noliegšana šķiet muļķīga, tāda mētāšanās no viena grāvja otrā. “Svētkiem jau nav ne vainas. Teikt, ka tajos dzēra un tāpēc tie bija slikti, ir vairāk nekā muļķīgi,” uzskata I. Plūme.
Viņa domā, ka ir bezgala jauki, ja vīrieši nopērk kādu ziedu savām kolēģēm, draudzenēm, sievām un mātēm. Tas rada pozitīvas emocijas, vairo prieku, un tā, šķiet, mūsu ikdienā trūkst. Naudas izteiksmē nieka pāris latu nav nekāds zaudējums, salīdzinot ar to, kā ceļas šī vīrieša reitings.
“Atceros, ka pirms daudziem gadiem mans vīrs agri pirms darba apbraukāja manas neprecētās draudzenes un pasniedza viņām pa ziedam. Tas bija tik jauki. Tagad arī viņš, saklausījies, ka 8. Marts nav nekādi svētki, tā vairs nedara, un būtu muļķīgi, ja es teiktu: varbūt tomēr vari atkal apsveikt manas draudzenes. Atceros patīkamās izjūtas, kad mūs sveikt nāca kolēģi, tie, kuriem ik dienas sēdējām līdzās un šķita — viņi nemaz neredz, ka esam sievietes, skaistas un valdzinošas, ka viņi ievēro tikai tās citas, svešās. Bet visspilgtāk atmiņā palicis kāds 8. Marts pirms dažiem gadiem, kad dažas minūtes pēc pulksten 17.00 atvērās redakcijas durvis un kāds vīrietis taujāja pēc Ingūnas Plūmes. Es izbrīnīta skatījos uz nepazīstamo vīrieti, kuram rokās bija ziedi, konfektes un liķiera pudele. “Tas jums par to, ka man labu izdarījāt. Man teica, ka tā esat bijusi jūs,” teica atnācējs. Ikdienā bieži iznāk palīdzēt cilvēkiem, skaidrot, cīnīties par svešiem likteņiem, reizēm pat šos ļaudis personīgi nepazīstot, bet tik reti kāds saka paldies, un mēs jau arī negaidām, jo tas ir mūsu darbs. Taču ir tik patīkami, ja svētku reizē kāds svešs vīrietis atceras un atnes ziedu,” atklāj redaktore.
Viņa vēl, lai šajos svētkos vīriešiem pietiek prāta atcerēties sievietes, kuras viņiem ir līdzās un kuras ir mīļas, neaizbildinoties, ka šie nav nekādi oficiālie svētki.
