Augustā uzvirmojušās kaislības Smiltenes pensionāru aktīva dzīvē formāli rimušas, bet ne pēc būtības.
Augustā uzvirmojušās kaislības Smiltenes pensionāru aktīva dzīvē formāli rimušas, bet ne pēc būtības. Ja viens cilvēks atgriežas iemīļotajā darbā, tad citi, ne mazāk aizvainoti, no aktīvas darbošanās izstājas. Pensionāru darbošanās vadība atstāta bez izmaiņām.
Pilnīgi atbalstu Smiltenes pensionāru apvienības vadītājas Aijas Melderes priekšlikumu apvienības un klubiņa aktīvu apvienot, gan ne mehāniski salikt kopā, lai katrā sēdē piedalītos 30 – 40 cilvēku.
Nācu ar priekšlikumu Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā reģistrēt pensionāru biedrību. To varētu vadīt valde (7 – 9 locekļi), kurā ievēlētu zinošākos pensionārus gan no apvienības, gan klubiņa aktīva. Darba pietiktu visiem pašreizējiem aktīvistiem, piemēram, valdes sociālās komisijas vadītājs varētu strādāt ar apvienības aktīvu, kuri zina katrā ielā dzīvojošo pensionāru vajadzības.
Biedrību biedriem būtu jāmaksā iestāšanās nauda (varētu būt 1 lats) un biedra nauda (varbūt 20 santīmu katru mēnesi) — ko nolemtu sapulce.
Lai noorganizētu ekskursiju, sagādātu teātra vai koncerta biļetes, uzņemtu dzejniekus un sagatavotu citus pasākumus, ir vajadzīgi līdzekļi. Šādos brīžos kā pasākuma dalībniece jūtos ļoti neveikli, jo esmu kļuvusi par patērētāju (kluba aktīvs iegulda ne tikai savu darbu, bet arī līdzekļus).
Telefoniski sazinājos ar Latvijas Pensionāru federācijas vadītāju Verzes kundzi. Federācija var pensionāriem palīdzēt, ierosinot izmaiņas likumdošanā. Viņa atbalsta mūsu vēlmi iegūt juridiskas personas statusu, iekļaujot federācijā it kā dubultīgi.
Kāpēc organizācijām, kuras vēlas darboties nevalstiskajā sektorā, jāreģistrējas, skaidro Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre: “Var jau darboties arī nereģistrējoties.., bet tad nedrīkst pretendēt uz valsts un Eiropas Savienības fondu finansējumu.” (LA 2005. g. 3. sept.)
Klubiņa vadītāja Agate Zariņa saka: “Kur mēs naudu liksim?” Es Skrundā sāku ar to, ka sākumā (kamēr panācu tikai no pensionāru kluba biedriem izveidotā kora uzņemšanu kultūras nama pašdarbnieku saimē) algojām senioru kora diriģenti un koncertmeistari; maksājām par nošu kopēšanu korim; sākām gādāt korim tērpus; nomājām nepieciešamos mūzikas instrumentus un autobusu rajona pensionāru salidojuma dalībnieku vajadzībām; sarūpējām mazas dāvaniņas, kad koris devās pie vietējā pansionāta iemītniekiem ar Ziemessvētku koncertu; aizvedām kori uz Ventspili, lai kopīgi ar represēto kori “Ziemeļzvaigzne” sniegtu koncertu Ventspilī un mūsu kora diriģente tiktos ar vienu no senioru koru virsdiriģentēm un saņemtu iedrošinājumu gatavot kori dziesmu svētkiem Koknesē; pirkām dzijas, un kluba rokdarbnieces gatavoja izstrādājumus, ko pasniedzām uzaicinātajiem ciemiņiem — vietējiem dzejniekiem, jaunajam aktierim, skrundenieku Grāveļu dēlam Gintam; katru ceturksni rīkojām dzimšanas dienu vakarus un sveicām jubilārus (klubā iestājās vairāk nekā 80 pensionāru, tajā skaitā 2 pensionāri invalīdi).
Domāju, ka arī Smiltenē sapratīsim, kur var izlietot līdzekļus, ja vien tie būs.
Biedrības līdzekļi veidojas no biedru naudām un sponsoru ziedojumiem. Ziedotāji var saņemt nodokļu atlaides, ja Latvijas Republikas Finanšu ministrija mums būs piešķīrusi Sabiedriskā labuma organizācijas statusu.
Mums saka, ka pensionāru biedrībai to grūti iegūt, jo pensionāri nepieder pie sociāli mazaizsargāto personu grupas. Kā Verzes kundze paskaidroja, tad to nosaka tieši biedrības paveiktais darbs. Nešaubos, ka apvienība kopā ar klubiņu “sen to ir pelnījuši”, tikai jāprot uzskaitīt paveikto.
Gribu lūgt Mežuļa kungam ar laikraksta starpniecību pateikt vismaz tiem pensionāriem, kuri SPĒJ saprast, ka vismaz Jūs personīgi atbalstāt pensionāru biedrības izveidi, nevis ka dome liegs jebkādu palīdzību pensionāriem, ja būs nodibināta biedrība.
Kad biju sagatavojusi šī raksta melnrakstu, saņēmu “Ziemeļlatvijas” 13. septembra numuru, kurā Mežuļa kungs ar laikraksta starpniecību pasaka to, ko es sapratu no viņa uzstāšanās Smiltenes pensionāru apvienības un klubiņa kopīgajā sapulcē — dibināt oficiālu sabiedrisku organizāciju (biedrību).
Diemžēl ne tikai ierindas pensionāri, bet arī daudzi aktīvisti, ieskaitot vadību, to nesaprot vai šaubās un pieļauj iespēju, ka dome nedos līdzekļus, lai sveiktu 75 gadus vecos un vecākus pensionārus jubilejā. Varot liegt biedrībai izmantot klubiņa telpas. Kā tas iespējams, ja jau klubiņa telpas piešķirtas apvienībai, kura darbojas Latvijas pensionāru federācijas vadībā un federācija tagad mūs aizsargās dubultīgi — kā jebkuru pensionāru un biedrību kā juridisku personu?
Vēl ļaunāk, ka šīs šaubas palīdz vairot pilsētas domei tuvu stāvoši cilvēki.
Saprotu, ka pensionāri pilsētas domei nav vienīgais rūpju bērns. Daudz grūtāk kā mums ir ģimenēm, kurās jāpaēdina, jāapģērbj un jāskolo bērni. Ceru, ka esam ievēlējuši deputātus, kuri saprātīgi sadalīs tos līdzekļus, kuri būs domes rīcībā.
Gribētu dzirdēt uzņēmēju un veikalu īpašnieku domas, vai tas ir liels zaudējums, ja no ziedotiem 100 latiem jūsu peļņa samazinātos par 15 latiem, jo 85 lati no šīs summas jums tik un tā jāsamaksā valstij nodokļos. Vai jums nav labāk līdzekļus ziedot savas pilsētas pensionāriem, ja jau valsts to atļauj, jo jūsu strādājošie ir mūsu pensionāru bērni un mazbērni?
Mums saka, ka būs grūti — viss rūpīgi jāuzskaita un jāgrāmato, būs kontrole. Piekrītu — jāstrādā ar atbildību, būs grūti, bet ne neiespējami. Grāmatvedim un revidentam jāpārzina grāmatvedības prasības.
Sapratīsim to, ka darbošanās biedrībā dod mums noteiktas tiesības, bet uzliek arī pienākumus.
Ja Smiltenes pensionāriem ir vēlēšanās izveidot biedrību, apsolu palīdzēt dokumentu sakārtošanā biedrības reģistrācijai.
Ar cieņu Irēna Jeromanova-Vizla, pensionāre, bijusī Skrundas pensionāru kluba “Skrundas ceriņi” prezidente
