Valsts tiesību aizsardzības iestādes korupcijas faktu Jūrmalas domes vēlēšanās konstatēja pērn, bet tikai tagad.
Valsts tiesību aizsardzības iestādes korupcijas faktu Jūrmalas domes vēlēšanās konstatēja pērn, bet tikai tagad, šķiet, sabiedrībai tas ir aizkļuvis līdz saprašanai un tā sacēlusi troksni.
Tomēr, zinot mūsu tautas intelekta līmeni, no šāda secinājuma jāatsakās. Tad paliek vēl divi varianti. Kādam politiskajam spēkam bija izdevīgi skandālu, kurā iesaistītas divas politiskajā dzīvē ietekmīgas figūras — Tautas partijas ekspriekšsēdētājs Andris Šķēle un Latvijas pirmās partijas redzamākā persona satiksmes ministrs Ainars Šlesers —, sākt tieši tagad — sešus mēnešus pirms vēlēšanām. Otrs variants saistāms ar neticību tiesu varai un tās taisnīgumam. Ja var ticēt A. Šleseram, viņš prokuratūrā esot mierināts, ka tiesā būšot tikai liecinieks, jo nekāda ministra vaina lietā nav konstatēta. Žurnālistu uzlidojums abām minētajām personām un gandrīz vai pratināšanas stilā uzdotie jautājumi netieši liek domāt, ka preses pārstāvji paši sākuši lietas izmeklēšanu, lai pēc tam sabiedrībai pasludinātu spriedumu, protams, juridiski nevienam nesaistošu. Šajā gadījumā gan pietiek, ka sabiedrība paziņoto pieņem zināšanai.
Iespējams, Jūrmalgeitu, kā korupcijas skandālu nodēvējusi prese, izraisījuši abi varianti. Ja skandālā iesaistītie politiķi tiešām izrādīsies līdzvainīgi kukuļdošanā, pirmā varianta īstenotāji būs pelnījušit tikai uzslavu. Gluži ticami A. Šķēles un A. Šlesera sniegtie paskaidrojumi neizklausās, vismaz A. Šķēles teiktais, ka Germans Milušs, tāpat kā daudzi uzņēmēji, pie viņa konsultējies. Tad nu gan interesants konsultanta pārbaudes jautājums: “Kurš no viņiem lielāks kretīns?” Pēc manām domām, vislielākais skandāls būs tad, ja masu mediji nepārprotami pierādīs, ka abas politiskās personas tomēr ir iesaistītas Jūrmalgeitā. Ko tad? Vai turpināsies tradīcija, ka ietekmīgas personas var palikt nesodītas? Pēdējais tāds gadījums bija farmācijas nozarē.
Tiesiskās valstīs valstvīri atkāpjas no amata, ja kāds notikums met tikai ēnu uz viņiem. Latvijas valdības vadība pirms A. Šlesera demisijas ilgi sprieda, vai satiksmes ministra padzīšana no valdības neizjauks stabilitāti valstī. Es gan draudus
valsts stabilitātei redzu citur — 16. martā kāda sirma vīra teiktajā: “Savulaik ziedoju naudu Brīvības pieminekļa atjaunošanai, bet nu man neatļauj pie tā nolikt ziedus.”
