Nāk prātā manā jaunībā bieži dzirdētā dzērājziņģe par moriem, kas dumpojas.
Nāk prātā manā jaunībā bieži dzirdētā dzērājziņģe par moriem, kas dumpojas. Protams, mums tas likās amizanti, jo apdziedātā dumpošanās taču norisa kaut kur pavisam tālu, un tam visam varēja būt tikai aptuvens sakars ar dažu lielvalstu kolonijām kaut kur Āfrikā. Pašā Eiropā tolaik melnīgsnējas ādas krāsas ieceļotāju tikpat kā nebija.
Mūsdienās situācija mainījusies radikāli, jo Eiropas pārticības zemēs dzīvo miljoniem ieceļotāju no trūcīgajiem un bērniem svētītajiem Dienvidiem, tikai šoreiz mazāk tiek runāts par rasēm un cilvēku ādas krāsu. Tagad daudz svarīgāka ir robežšķirtne starp reliģiskajām kopienām un civilizācijām.
Jau pirms gadiem septiņiem rakstīju par gaidāmajiem etniskajiem satricinājumiem labklājības baudīšanā iegrimušajā Eiropā. Tam, kas nesen sākās Francijā, ir loģisks pamatojums, jo svešādas mentalitātes imigrantu klātbūtnei ir zināma kritiskā masa. Un aizvadītajā vasarā, kad Londonu satricināja teroristu sprādzieni, es savā komentārā minēju, ka nākamā valsts, kurai islamticīgie radīs problēmas, visticamāk, būs Francija. Tagad piebildīšu, ka problēmas pieredzēs arī citas Vakareiropas valstis, jo nosacīti mononacionāla mūsdienās palikusi vienīgi Islande.
Franču piedāvātais integrācijas ceļš
Francija ir bijusī koloniālā impērija, un šis apstāklis izskaidro daudzu imigrantu pieplūdumu metropolē pēckara gados. Lai kādi būtu franču senie grēki, tomēr vēsturiski šai nācijai grūti pārmest rasismu (līdzīgi kā spāņiem un portugāļiem). Tomēr turēšanās pie aizjūras teritorijām Francijai bija izmisīga, un astoņus gadus ilgo karu Alžīrijā tikai 1962. gadā pārtrauca ģenerālis de Golls.
Sekoja Francijas uzplaukuma gadi, un mazāk atalgotajos darbos tad plašā straumē plūda viesstrādnieki, galvenokārt no ģeogrāfiski tuvās Magribas (Alžīrija, Maroka ar Rietumāfriku, Tunisija). Tie nav īsti Melnās Āfrikas pārstāvji, arī par arābiem tos var saukt nosacīti, bet galvenā imigrantu iezīme ir vairuma piederība islamticībai.
Francijas valdība nereti mēdza pamācīt citas valstis, kā integrēt imigrantus, veidojot pilsonisko sabiedrību. Ikviens pilsonību ieguvušais iebraucējs tika uzskatīts par francūzi, visiem bērni izglītojās franču valodā un dzīvesziņā. Bet nekontrolētais process bija tas, ka imigrantu ģimenēs saglabājās augsta dzimstība, līdz triju paaudžu laikā miljons pārtapa piecos miljonos. Kādreiz ieceļotāju darbarokām celtās rūpnīcas vairs neatbilda stingrajiem ES standartiem, daudzas nesen tika slēgtas, un tas pavairoja bezdarbu.
Notikušajam nav tieša saistījuma ar islama radikālismu, ko simbolizē Al Qaeda, jauniešu bandām cita motivācija.
Liberālās demokrātijas pārbaudījumi
Būtu aplami domāt, ka notikumiem Francijā sameklējams kāds viens skaidrojums. Iemeslu ļoti daudz. Mazizglītotu un ar dzīvi neapmierinātu pusaudžu trakošana līdzinās Puškina raksturotajam krievu buntam, prātā turot grautiņu bezjēdzīgumu. Varam spriedelēt, ka jauniešu dusmas vairo ikdienā vērotā atšķirība starp viņiem pašiem un bagātajiem frančiem, jo šādi salīdzinājumi var novest pie anarhisma ideoloģijas, sak, atņemsim bagātajiem un tad visi dzīvosim vienlīdzībā. Tomēr tam visam mazs sakars ar pašu galveno — ar Eiropas demokrātijas tendenci integrēt savstarpēji nesavienojamas civilizācijas, kuru pamatā konkurējošas reliģijas. Musulmanis jutīsies komfortabli tikai tad, ja viņu neviens necentīsies integrēt citā kultūrā. Vismaz tas ir ilgstošs process, jo jāļauj pārvietoties pašam islamam.
Vēl PSRS aizliegumu laikos gandrīz vai nelegāli tika izplatīti Ļeva Gumiļova zinātniskie darbi, sevišķi viņa apjomīgā grāmata “Etnoģenēze un Zemes ekoloģija”. Balstoties uz vēstures faktiem, Gumiļovs pamato domu par antisabiedrisku kopienu veidošanos ikreiz, kad tiek “hibridizētas” atšķirīgas reliģiskās mācības. Teiksim, savulaik ugunspielūdzēju un kristiešu mācību apvienošanas noveda pie maniheisma, kad cilvēki zaudēja izpratni par svētumu un likumību. Tādu piemēru vēsturē daudz. Francijā noticis kaut kas līdzīgs, jo jaunieši saglabājuši uzticību islamam, bet no franču sadzīves pārņēmuši vulgarizētu izpratni par brīvību, brālību un līdztiesību. Islamticīgie imigranti retos gadījumos iekļaujas lielajā uzņēmējdarbībā, vairums apmierinās ar algotu darbu vai sīko tirdzniecību. Tikmēr pašapmierinātais buržuā vēlējās noticēt, ka visi imigranti patiešām kļuvuši franči. Labklājība aizmiglo acis.
Kas tālāk? Notiks tas, ka ieceļotāji viļņveidīgi par sevi atgādinās te vienā, te citā valstī. Vienlaikus tas novedīs pie pamatnācijas grupu redikalizēšanās. Francijā var triumfēt par nacistu uzskatītais Lepēns. Franči pēc dabas vairāk noskaņoti uz dzīves baudīšanu un protestēšanu vārdos, bet ne gluži tā veidojas situācija citās valstīs, kur jau tagad pastāv organizētas ultranacionālistu vienības. Kaut turku kopienas līdz šim nav devušas kaujiniekus teroristu grupējumiem, turpmāk kustība pret Turcijas uzņemšanu ES tikai pastiprināsies.
Kur valda citas mērauklas
Mums var interesēt līdzīgi jautājumi mūsu kaimiņvalstī Krievijā. Šī zeme aizvien nav sarāvusi saites ar koloniālo pagātni, kaut nevienu anektēto teritoriju Maskava par koloniju nesauc. Militāristiem karš Ziemeļkaukāzā ir visai ienesīga lieta, bet Putina atbalstītājiem jau nobriedusi doma, kā izmantot etniskos konfliktus, lai 2008. gadā atceltu paredzamās prezidenta vēlēšanas, pagarinot Putina valdīšanu uz nenoteiktu laiku.
Eiropas daļas Krievijā notiek plaša celtniecība, Piemaskavā vien 70 tūkstoši jaunbagātnieku jau sabūvējuši savas pilis, un šajā situācijā lieti noder imigrantu darbarokas. Tā kā vairumam iebraucēju trūkst naudas ierēdņu kukuļdošanai, tad vairojas nelegālo imigrantu miljoni (Putins piedāvā legalizēt vienu miljonu).
Jebkurš krievs nelegāļus var apkrāpt vai nosaukt par čurkām, šie beztiesīgie ļautiņi ir iebiedēti un izmisuši. Tāpēc dīvaini dzirdēt krievu analītiķus, ka Maskavā nekas līdzīgs Parīzei nebūtu iespējams, jo vara izvestu ielās tankus un nemiera cēlēju zarnas aptītu ap kāpurķēdēm. Faktiski gan Krievijā viss risinātos citādi, jo Kremlis ļautu pilnu vaļu visiem skūtgalvjiem un neonacistiem. Jā, divi tūkstoši “Eiroāzijas savienības” bļauru ar latviešu pērkonkrustiešu svastikām uz piedurknēm jau maršēja 4. novembrī, milicijas apsargāti. Šis Putina administrācijas perinājums ir no ļimonoviešiem atšķēlies ultranacionālistu grupējums, kura ideologs ir kāds Dugins. Viņu lozungs “Krieviju — krieviem!”. Altiek piebilst, ka reti kurš krievs sevi identificē ar etnisko krievu apdzīvoto teritoriju, viņu izpratnē Krievija ir arī Čečenija, Dagestāna, Tatarstāna, jā, arī Latvija tajā skaitā.
Dzejnieks Jevtušenko kādreiz rakstīja patriotisku dzeju par “puņķaino fašismu” Rietumos. Šausmīgi padomāt, bet šī metafora tagad Krievijai atspēlējas. Ja mums no kaut kā jābaidās, tad tikai no tā, lai Dugina tipa nacisteļi netiktu izperināti tepat Latvijā, teiksim, uz ļimonoviešu un pajukušo štābistu bāzes.
