Rakstot par to, ka Zvārtavas pagasta iedzīvotāji tikai divas reizes nedēļā ar satiksmes autobusu var atbraukt uz novada centru Valku, godavārds, gribas lamāties. Turklāt no šīm divām iespējām otrā diena ir sestdienas pievakare, kad autobuss ieripo Valkā pulksten 17, tikai nav skaidrs, kā laucinieks lai tiek atpakaļ, jo autobuss vairs nekursē. Pirmā reize ir ceturtdienās, kad zvārtavietim ir tikai četras stundas, lai “paostītu” pilsētas gaisu.
Tie, kuri visas šīs nejēdzības nav izbaudījuši uz savas ādas, tik tiešām nesaprot, cik svarīgi ir, lai no centra attālāko pagastu iedzīvotāji varētu ar sabiedrisko transportu izbraukt tur, kur nepieciešams. Protams, pasažieru pārvadātāji atsaucas uz neekonomiskiem reisiem, tāpēc uzņēmums ciešot zaudējumus. Tad rodas jautājums – vai valdībai nevajadzētu beidzot sakārtot šo lietu un piešķirt dotācijas šiem, tā sacīt, nerentablajiem maršrutiem pa visu Latviju ar mērķi, lai iedzīvotāji paliktu dzīvot laukos savās mājās un neskatītos pilsētu vai ārzemju virzienā.
Man šķiet, ka daudz lielāks zaudējums ir cilvēku aizplūšana no Latvijas laukiem. Vai ir ētiski viņiem pārmest savas Latvijas nemīlēšanu un patriotisma zaudēšanu, jo valsts saviem iedzīvotājiem negarantē elementāras lietas, jo, lūk, tas nav ekonomiski” Cilvēki mīļie, tie, kas sēž augstajos krēslos! Beidzot aizdomājieties, ka Latvijas vizītkarte nav tikai Rīga un vēl pāris lielāko pilsētu, bet arī lauki. Kas būtu Latvija bez apsētiem laukiem un sakoptām lauku sētām? Vai tiešām visu šo gadu garumā, kopš ir izveidojušies pašreizējie novadi, nav bijis iespēju kaut nedaudz atvieglot lauciniekiem dzīvi? Nē, gluži pretēji, veikalus un pasta nodaļas aizklapē ciet, ģimenes ārstu prakses tāpat. Un pēc tam vaimanā, ka lauki izmirst. Kā tie neizmirs, ja cilvēki, kas tur dzīvo, iedzīti pilnīgā strupceļā un neziņā par savu turpmāko dzīvi. Bardaks un nevēlēšanās lietas kārtot valstiski, nevis tikai savu interešu labā. Diemžēl tā notiek Latvijā
