Jāni Akmentiņu apbalvošanai ar Smiltenes Goda medaļu izvirzīja Smiltenes pilsētas domes deputāts Gatis Krūmiņš.
Jāni Akmentiņu apbalvošanai ar Smiltenes Goda medaļu izvirzīja Smiltenes pilsētas domes deputāts Gatis Krūmiņš.
“Iesaku apbalvot ar Smiltenes pilsētas Goda medaļu 2005. gadā sporta un sabiedrisko darbinieku Jāni Akmentiņu.
Visu savu darba mūžu — vairāk nekā 40 gadu Jānis Akmentiņš ir atdevis Smiltenes pilsētas attīstībai un tagad ir godājams pensionārs.
Jānis Akmentiņš savā darbības laikā Smiltenē ir:
* 40 gadu trenējis jaunos smilteniešus riteņbraukšanas sportā;
* 40 gadu rīkojis “Smiltenes kausa” izcīņas sacensības riteņbraukšanā;
* trenējis Daini Ozolu, kurš izcīnīja olimpisko bronzas medaļu riteņbraukšanā;
* spēlējis Smiltenes Tautas teātrī;
* vadījis organizācijas “Daugavas Vanagi” Smiltenes nodaļu;
* aktīvi darbojies zemessargu organizēšanā un patriotiskā vadībā.”
Jānis Akmentiņš par sevi
Smiltene ir skaista pilsēta, kurā dzīvo skaistas meitenes. Te iepazinos ar savu sievu. Tajā laikā daudzi riteņbraucēji ieprecējās Smiltenē. Tātad Smiltene ir mana ģimene — sieva, bērni, mazbērni —, viss darba mūžs un mani audzēkņi riteņbraukšanā.
Gandarījums ir tas, ka mani audzēkņi nesuši Smiltenes vārdu Latvijā un pasaulē. Piemēram, Dainis Ozols un tagadējie — Gatis Smukulis un Jānis Rezins. Agrāk, kad trenējās Sarkanis, Kaupe, visa meiteņu plejāde — Krima, Soveļjeva, Krieva, Krilova un citas —, tādu iespēju nebija. Ja toreiz būtu šodienas iespējas, mēs braukātu apkārt pa Eiropu un pelnītu naudu. Toreiz mēs tālāk par robežu netikām.
Smiltenē esmu kopš 1960. gada. Nekad neesmu domājis, ka varētu doties prom no šīs pilsētas. Uz Smilteni atnācu no Talsiem, un tur vēl tagad ir vīri, kuri mani dēvē par nodevēju. Mana dzimtā puse ir Taurkalnes pagasta Valle (bijušais Bauskas apriņķis), kur ir arī Alfreda Amtmaņa-Briedīša dzimtene. Dzīvojām kaimiņmājās, un tur mani saindēja ar teātra spēli.
Smiltenei pēc desmit gadiem jābūt tikpat skaistai, zaļai, ziedošai pilsētai. Tas ir pats galvenais. Lai nebūtu tā, ka zaļā rota tiek izpostīta, lai koku būtu vēl vairāk. Arī sporta dzīve jākopj, jo ir uzbūvētas dažādas sporta celtnes — tādas, par kurām mēs savulaik varējām tikai sapņot. Smiltene nedrīkst zaudēt teātra pozīcijas. Vajadzētu labu, kārtīgu režisoru un atcerēties tā laika tradīcijas, kad strādāja Elmārs Blīgzna, kad konsultēt brauca Pēteris Lūcis, kad strādāja Lilija Duka un Velta Kalvele. Tādu oriģinālu cilvēku kā Kalvele es apbrīnoju. Viņa kultūras namā bija agri no rīta un vēlu vakarā, kamēr viss beidzās. Tad Kalvele aizslēdza durvis un devās mājās. Viņa bija sava darba fanātiķe. Tagad tas viss ir apklusis un pazudis. Vienīgais trakais cilvēks ir Ieva Adāviča, uz tādiem cilvēkiem viss balstās. Es arī esmu līdzīgi traks…
***
Par Jāni Akmentiņu
• 1932. gada 9. aprīlis.
• Vidējā speciālā. Absolvējis Talsu vidusskolu un Ļeņingradas “Darba rezervju” skolu.
• Pensionēts riteņbraukšanas treneris.
• Sieva Mirdza, bērni Armands un Dace, mazbērni Sanda, Linda, Lelde, Janeks, Mareks un Anete.
• Auns.
• Riteņbraukšana, teātris, kino, vēsture.
