Kurš kristietis savā mūžā gan nevēlētos kaut reizi apceļot tās vietas, kurās uzturējies un staigājis Jēzus Kristus?
Kurš kristietis savā mūžā gan nevēlētos kaut reizi apceļot tās vietas, kurās uzturējies un staigājis Jēzus Kristus? Tāda izdevība bija Valkas slimnīcas ārstam, Septītās dienas adventistu Valkas draudzes vecākajam Albertam Baikam.
Viņš piedalījās kristīgā tūrisma organizatora Alfa Trepša rīkotajā svētceļojumā uz Izraēlu, lai apmeklētu Bībelē aprakstītās vietas. Svētceļojums ekskursantam radījis daudz iespaidu, arī pretrunīgas jūtas.
“Uz Izraēlu apskatīt vietas, kurās bijis Jēzus Kristus, brauc daudz tūristu. Liela daļa ir vīlusies, jo pirms ceļojuma viņi domājuši, ka tās ielas, pa kurām gājis Kristus, būs saglabātas tādas pašas kā pirms 2000 gadiem. Nekā tamlīdzīga. Tur, kur uzturējies Jēzus, ir uzceltas baznīcas, bet tām līdzās — veikali un kioski ar dažādiem reliģiskiem suvenīriem. Mūsdienās Kristus misija Izraēlā kļuvusi par biznesu. Pēc manām domām, tas īsti nesakrīt ar Kristus morāli,” saka A. Baiks.
Par ebreju ciešanām uzzina Holokausta muzejā
Pirmās četras ceļojuma dienas ekskursanti dzīvoja Jeruzalemē, no kuras devās vairākos izbraucienos. “Jeruzaleme sadalīta vecajā un jaunajā pilsētā. Veco apvij liels mūris. Par šo pilsētu arī rakstīts Bībelē. Skatoties mūsu televīziju, šķiet, ka Jeruzalemes ielās ir diezgan nedroši, bet mēs nekādus teroristu draudus nejutām. Tur, kur braucām, viss bija mierīgi, neredzējām un nedzirdējām nevienu sprādzienu. Karavīru ielās gan bija diezgan daudz. Formas tērpos redzējām pat gluži jaunas meitenes. Pie lielveikalu un kafejnīcu ieejas stāvēja sargi, kuri ienācējus pārbaudīja ar detektoriem, bet visas pārbaudes notika ātri un mēs nejutāmies traucēti. Jaunajā Jeruzalemē mājas ir būvētas no kaļķakmens plāksnēm. Izraēlā ir lielas kaļķamens atradnes, tādēļ neatmaksājas no citas valsts iepirkt ķieģeļus.
Izraēlieši uzskata, ka ikvienam eksursantam, kurš ierodas viņu zemē, vispirms jāapmeklē Holokausta muzejs. To viņi uztver kā cieņas izrādīšanu. Arī mēs tur bijām. Tā ir grandioza celtne. Muzejā ieved viena galvenā eja, kas tālāk aizvijas dažādos virzienos. Uz sienām ir redzami materiāli par nacistu zvērībām pret ebreju tautu. Ir bezgala daudz dokumentu, liecību, fotoattēlu. Vairākās vietās novietoti televizori, kuros par holokaustu stāsta aculiecinieki. Telpās valda dziļš klusums. Mums bija austiņas, kurās dzirdējām gida stāstījumu. Muzejā nedrīkst fotografēt, savukārt mobilajiem tālruņiem jābūt izslēgtiem,” stāsta A. Baiks. Drūmas izjūtas viņu pārņēmušas Bērnu holokausta sektorā. “Tajā nokļūst, nokāpjot tumšā pagraba telpā. Tās vidū ir tiltiņš. Kad iet tam pāri, viss iegrimst pilnīgā tumsā. Man radās iespaids, ka atrodos kosmosā. Tad pamazām dažādās vietās iedegas mazas liesmiņas. Tās simbolizē nogalināto bērnu dvēselītes,” stāsta A. Baiks.
Izraēlā var nokļūt arī Safari
Jeruzalemes īpatnība ir daudzās baznīcas un dievnami. “Svētnīcas ir uzceltas visās tajās vietās, kas saistās ar notikumiem evaņģēlijā. Interesanta ir arī Safari tuksneša imitācija. Apmēram 120 hektāru platībā daba ir izveidota tieši tāda, kāda tā ir Safari tuksnesī. Šajā mākslīgajā Safari atrodas arī visi šā tuksneša zvēri. Ekskursanti var justies kā Āfrikā. Mākslīgā tuksneša apmeklējums gan neattiecās uz maršrutu pa Bībeles vietām. Tur bijām pēc pašu iniciatīvas,” skaidro A. Baiks.
Viņš piebilst, ka Jeruzalemē ir daudz skaistu dārzu. “Interesanti, ka tajos visi stādi, puķes, košumkrūmi ir apūdeņoti, jo no maija līdz oktobra beigām nelīst lietus. Pie katra stāda ūdeni pievada pa caurulītēm. Ir maldīgi uzskatīt, ka Izraēlā pati daba ir likusi plaukt ziedos zemei. Tā patiesībā ir ļoti akmeņaina. Viss košums un skaistums panākts ar milzīgu darbu,” apliecina A. Baiks.
Svētnīcās cilvēku apņem īpaša aura
Pirmais brauciens pa evaņģēlijā aprakstītajām vietām notika uz Betlēmi, kur dzimis Kristus. “Tagad vietā, kur Jēzus laikā atradās kūtiņa, ir uzcelta Kristus dzimšanas baznīca. Līdzās tai atrodas suvenīru veikals. Par baznīcas apmeklējumu nav jāmaksā, bet līdzās suvenīru veikalā pirms došanās baznīcā kaut kas jānopērk. Protams, neviens ar varu suvenīrus neliek pirkt, bet laipni liek saprast, ka tā vajadzētu darīt. Ieeja Kristus dzimšanas baznīcā ir pašaura un zema. Lai iekļūtu iekšā, jānoliecas. Agrāk arābi šajā svētnīcā iejāja ar zirgiem. To kristieši uzskatīja par necieņas izrādīšanu, tādēļ augšpusē daļu ieejas aizmūrēja. Baznīcas iekšpuse ir ļoti grezna. Sienas rotā svētbildes, kurās attēlota Kristus piedzimšana. Pa kāpnēm var nokļūt pagrabā. Tur tieši tajā vietā, kur Jēzus piedzima, uz paaugstinājuma novietota izgreznota silīte. Jāatzīst, ka ne tikai šajā, bet arī vairākās citās baznīcās, kas uzceltas vietās, kur bijis Jēzus, ir kāda īpaša aura. Es svētnīcās jutos pacilāti, var teikt pat — biju gluži apgarots,” atzīst A. Baiks.
Tālāk svētceļnieki devās uz Golgātu, kas tulkojumā nozīmē — pieres vieta. Tur Kristu sita krustā. “Pie Golgātas kalna ir ļoti skaists dārzs, savukārt pati klints ir palikusi tāda pati kā Kristus laikā. Ja uzmanīgi ieskatās akmens kraujā, tajā var ieraudzīt it kā seju. No tā arī cēlies klints nosaukums,” skaidro A. Baiks.
Bībeles rezervātā aplūko Jēkaba aku
Lai svētceļnieki, svētajā zemē varētu izbaudīt arī Bībeles laiku apstākļus, izraēlieši ir ierīkojuši plašu Bībeles rezervātu. “Tas ir radīts pirms 40 gadiem. Izvēlētajā platībā saveda zemi, ierīkoja apūdeņošanas sistēmas, izaudzēja augus un kokus tā, lai viss izskatītos kā Bībeles laikos. Tur izveidota arī liela aka, kas ir līdzīga Svētajos Rakstos aprakstītajai Jēkaba akai. Tajā ūdens satek no kalniem. Rezervātā apskatījām arī ērkšķu koku, kuram ļoti grūti nolauzt kādi zaru, jo, tiklīdz tam pieskaras, rokās saduras daudz asu ērkšķu. Uzskata, ka no tāda koka Kristum nopīts ērkšķu kronis. Citā vietā ir uzstādīta liela spiede, ar kuras palīdzību ieguva vīnu. Apkārtnē aug vīģes, kuru lapas kailuma aizsegšanai izmantoja Ādams un Ieva. Ir iekārtota arī Bībeles laikiem identa laulību ceremoniju vieta. Senlaikos laulāja dabā, lai nākamā vīra un sievas uzticības zvēresti sasniegtu debesis. Šajā vietā daudzi laulājas arī tagad. Pēc kausu izdzeršanas jaunlaulātie tos sasit pret akmens pamatni. Kausu lauskas simboliski liekot atcerēties tempļa sabrukumu. Jūdi īsto mesiju vēl tikai gaida un tic, ka viņš templi uzcels no jauna,” stāsta A. Baiks.
No otrreiz atjaunotā slavenā Salamana tempļa mūsdienās ir saglabājusies tikai viena siena, ko sauc par Raudu mūri. “Savu nosaukumu mūris ieguvis tādēļ, ka ebreju trimdas laikos viņiem reizi gadā atļāva doties uz tempļa drupām, lai apraudātu varenās celtnes bēdīgo likteni. Mūsdienās Raudu mūri apmeklē daudz dievlūdzēju. Liela daļa starp tajā iemūrētajiem akmeņiem atstāj zīmītes ar lūgumiem Dievam,” stāsta A. Baiks.
Augšāmcelšanās dienā jāmaksā vairāk
Latronkalnā ceļotāji iepazinās ar mūku dzīvi trapistu ordeņa klosterī. “Kad Jēzu piesita krustā, viņam pa labi krustā bija sists noziedznieks, kurš nožēloja savus grēkus un izpelnījās Jēzus piedošanu, bet pa kreisi atradās cits likumpārkāpējs, kurš to nedarīja. Par godu tam, kurš nožēloja grēkus, ir uzcelts trapistu ordeņa klosteris. Tajā dzīvo 28 klusējošie mūki. Viņi ar atnācējiem no ārpasaules nekontaktējas un nerunā. Vēl interesanta bija franču celtā baznīca “Pater noster”. Tā uzbūvēta vietā, kur Jēzus mācekļiem mācīja lūgt Tēvu. Baznīcas dārzā ir galerijas, uz kuru sienām visās pasaules valodās ir uzrakstīta tēvreize. Tā tur ir arī latviešu valodā.
No skatu laukuma pie Jeruzalemes vecpilsētas apskatījām interesantu kapsētu. Lai tajā iegūtu vietu savam kapam, jāmaksā ļoti liela nauda, jo pastāv uzskats, ka mesija, ierodoties otrreiz, pirmos atmodinās tieši šajā kapsētā apglabātos. Turklāt nelaiķis ir īpaši godājams, ja viņam uzvārds ir Kogans. Pēc jūdu pieņēmumiem, cilvēks ar tādu uzvārdu nāk no dzimtas, kuras priesteri sludinājuši senajā templī. Pēc viņu pārliecības, mirušais ar šādu uzvārdu pēc augšāmcelšanās sludinās jaunajā templī,” saka A. Baiks.
Mesijas ceļam priekšā vārti aizmūrēti
Ģetzemanes dārzā, tāpat kā daudzās vietās, kur atradies Jēzus, ir uzcelta Kristus ciešanu baznīca. “Tā ir milzīga celtne, kas uzbūvēta tur, kur Kristus pirms aresta trīs reizes lūdza Dievu. Arī tagad dārzā ir olīvu birzs, turklāt tajā ir saglabāti seno olīvkoku stumbri, kuri gan ir pussatrunējuši un ar cauriem vidiem. Caur tiem ir izaugušas jaunas olīvas. Lietpratēji uzskata, ka veco koku paliekas varētu būt apmēram 2000 gadu vecas, tātad koki ar šīm mizām, iespējams, tur auga Kristus laikā. Baznīcas iekšienē atrodas akmens, pie kura Jēzus lūdza Tēvu. Apkārt tam ir izveidots liels bronzas ērkšķu vainags. Pie baznīcas ir laukums, no kura paveras skats uz Zelta vārtiem Jeruzalemes mūrī. Savulaik pa tiem Jēzus iegāja Jeruzalemē. Tā ir ļoti interesanta vieta. Pie Zelta vārtiem var redzēt, kā saduras trīs ticības — islāms, jūdaisms un kristietība. Proti, jūdaisma pārstāvji neatzīst, ka Jēzus bija izredzētais mesija, un joprojām gaida viņa atnākšanu. Viņi domā, ka īstais Glābējs pilsētā ieies pa Zelta vārtiem. Musulmaņi to negrib pieļaut, tādēļ vārtus ir aizmūrējuši, jo zeme ārpus pilsētas pieder arābiem. Savukārt jūdi uzskata, ka mesiju nekāds žogs vai mūris neapturēs. Tad musulmaņi vārtiem priekšā izveidoja kapsētu, jo, pēc jūdu tradīcijām, jūds nedrīkst iziet cauri kapsētai. Viņš var tai apiet apkārt vai apmeklēt apglabātos tuviniekus un pa to pašu ceļu atgriezties, bet cauri doties nedrīkst. Savukārt kristieši ir pārliecināti, ka mesija bija Kristus un Viņš ir atnācis. Tagad viņi gaida Tā Kunga otrreizējo nākšanu,” stāsta A. Baiks.
Leģenda par Kristus krustu
Ekskursanti izstaigāja arī slaveno Via dolorosa — sāpju ceļu, pa kuru Kristus devās pēdējā gaitā uz Golgātu. “Šajā ceļā ir 14 staciju — katra ar savu nozīmi. Ceļa galamērķis ir Golgātas kalns, kur Kristu sita krustā. Tagad arī tur ir baznīca. To uzcēla Bizantijas imperatora Konstantīna Lielā māte Helēna. 325. gadā viņa ieradās Jeruzalemē. Imperatora māte organizēja izrakumus, lai noskaidrotu, kā īsti Kristus pēdējās dienās risinājušies notikumi. Helēna atrada lielu karjeru, kurā bija iemesti trīs no Golgātas kalna noņemti krusti. Kā vēsta leģenda, Helēna centusies noskaidrot, pie kura krusta bijis piesists Jēzus. Viņa nolēmusi to atklāt ar kāda slimnieka palīdzību. Atvesto sirdzēju guldīja uz visiem trijiem krustiem. Uz diviem nekas nenotika, bet, tiklīdz slimnieks nogūlās uz trešā, viņš kļuva vesels. Tad šo krustu sacirta mazos gabaliņos un turpmāk visur, kur cēla jaunu baznīcu, tās kupola krustā kā svētību ielika vienu no šiem gabaliņiem. Vai tas tā arī bija, nezinu — tam var ticēt un var neticēt.
Par ļoti svētu vietu uzskata kapelu bazilikā virs Kristus kapavietas. Lieldienu Lielajā piektdienā baznīcā nodzēš visas sveces. Svētdienas rītā svētnīcā ieiet priesteris un tikmēr lūdz Dievu, kamēr sveces pašas aizdegas. Tad viņš iziet ārā un pie ieejas ar vienu no svecēm, kas pati aizdegusies, aizdedzina galveno sveci. To pastāvīgi atjauno, un tā šī svece deg visu gadu līdz nākamajām Lieldienām. Svētceļnieki pie tās aizdedz savas sveces, tad tās nodzēš un aizved mājās. Uzskata, ka tā sveces kļuvušas svētītas,” stāsta A. Baiks.
Kibuci atsauc atmiņā kopsaimniecību laikus
Spilgti iespaidi ārstam palikuši par peldēšanos Nāves jūrā. “Tur gan īsta peldēšanās neiznāk, jo ūdenī ir ļoti augsta sāls koncentrācija, tādēļ tas ir blīvs kā glicerīns. Lielā sāls daudzuma dēļ jūrā nav nevienas zivs, nav arī citu dzīvu būtņu, tādēļ to sauc par Nāves jūru. Šādā ūdenī var ērti ielaisties kā mīkstā matracī un lasīt avīzi. Es šo iespēju izmantoju. Noslīkt tik blīvā masā nav iespējams. Ja cilvēks vertikāli kāpj no laivas ūdenī, dziļāk par jostasvietu viņš neiegrimst. Ūdens masas pretspiediens viņu izmet virspusē. Jāatceras gan, ka Nāves jūrā jāuzmanās, lai ūdens neiekļūst acīs, bet pēc peldes jānomazgājas dušā,” atgādina A. Baiks.
Viņš uzskata, ka saimnieciskajā dzīvē Izraēla ir īpatnēja ar saviem kibuciem. “Tās ir kooperatīvās sabiedrības, kas atgādina mūsu lauksaimniecības kopus sabiedrības. Arī kibucu centri mazliet atgādina mūsu ciematus. Interesanti, ka pirmās šādas kopsaimniecības izveidoja ieceļotāji no PSRS. Mūsdienās kibuci nodarbojas ne tikai ar lauksaimniecību, bet piedāvā arī tūrisma pakalpojumus. Kibucos ir restorāni, viesnīcas, daudzas no šīm saimniecībām ir slavenas ar saviem zivju ēdieniem. Par labu samaksu var dabūt ēdienu, ko sauc par apustuļa Pētera zivi. Zivis, no kurām šo maltīti gatavo, jūrā bijušas arī Kristus laikā,” stāsta A. Baiks.
Ārsts no Izraēlas ir atvedis daudz fotomateriālu un iespaidu. Lielu daļu no tiem viņš ierakstījis savās piezīmēs. Uzzinātais viņam ļāvis labāk izprast Bībelē aprakstītos notikumus. “Ir maldīgi domāt, ka pa īstam ar Kristu var tikties, aizbraucot uz Izraēlu. Patieso Kristu kristieši sastop Bībelē un savā sirdī,” apliecina A. Baiks.
