Ar dažādu emociju buķeti no Turīnas atgriezies strencēnietis Valdis Graumanis.
Ar dažādu emociju buķeti no Turīnas atgriezies strencēnietis Valdis Graumanis. “Paldies Dievam, ka noskatījāmies tikai pirmās divas hokeja spēles,” ar ironiju secina hokeja fans.
Valdis mūsu hokejistu komandai līdzi jutis septiņos čempionātos. Protams, katrs kārtīgs fans izmanto izdevību sekot līdzi “dzīvajā” arī olimpiskajām cīņām, tāpēc Valdis kopā ar draugiem devās uz Turīnu.
“Olimpisko noskaņojumu pilsētā nejutām, nebija ne īsti olimpiskās simbolikas, ne arī vietējie izrādīja kādu interesi vai sajūsmu par lielo notikumu. Pozitīvas emocijas un sportisko gaisotni sajutām vien hallē brīdī, kad ieraudzījām ap tūkstoti Latvijas hokeja komandas fanu. Pirmā spēle ar Amerikas izlasi bija skaista. Mūsējie cīnījās godam, un viss bija kārtībā. Otrā spēle bija ļoti emocionāla. Vajadzēja redzēt fanu reakciju un sašutumu, kad neieskaitīja mūsējo vārtus. Man nav saprotama Latvijas komandas vadības nostāja. Tas, ka vārti bija, bija acīmredzami. Mūsējiem bija jāraksta pretenzija. Protams, tas nemainītu spēles rezultātu, taču mūs vismaz respektētu un saprastu, ka nevar darīt, kā grib, uzskata Valdis.
Viņš domā, ka hokejā, līdzīgi kā motokrosā un citos sporta veidos, respektē lielo valstu intereses. Ja mazajai Latvijai nav acīmredzama pārākuma, tad strīdus gadījumā lemj par labu lielvalsts komandai. Valdis neredzēja Latvijas izlases fiasko — spēli ar Krieviju — taču biļetes uz pēdējo cīņu ar Kazahstānu palika neizmantotas, tika pieņemts lēmums doties mājup. “Paldies Dievam, ka tā izlēmām, citādi noskaņojums būtu briesmīgs. Tagad vismaz iespaids no tām spēlēm, kuras redzējām, ir labs,” stāsta fans. Viņu ļoti izbrīnījusi vietējo mazā interese par olimpiskajām spēlēm. “Ja pirms spēles, kurā spēkiem mērojās Itālijas komanda, biļetes, kuru nominālvērtība ir 80 eiro, varēja nopirkt par pieciem eiro, tad ko tas liecina?” spriež Valdis.
Pati Turīna Valdim nav patikusi. Pārāk liela, pārāk monolīta — tāda, kurā grūti orientēties, bez īsta centra. Valdis kopā ar draugiem dzīvoja 45 kilometrus no Turīnas, ļoti skaistā mazā pilsētiņā ar nosaukumu Via. “Ja Turīnā nespējām ieraudzīt to skaisto, kas, iespējams, šajā pilsētā ir, tad vieta, kur dzīvojām, bija pasakaina. Via ir pilsēta kalnu ielejā, tajā dzīvo aptuveni divi līdz trīs tūkstoši iedzīvotāju, taču ziemā pārsvarā visas mājas ir tukšas, cilvēki tur uzturas vasarās,” vēsta V. Graumanis.
Brīvajā laikā viņi esot slēpojuši, jo 20 kilometrus no dzīvesvietas bijusi slēpošanas trase, kurā neesot ierastās tūristu burzmas. Trasi izmantojot vien vietējie. Vēl Valdis uzzinājis, ka mazajā pilsētiņā ir lielākā Buratīno skulptūra, kas izgatavota no viena koka gabala.
Uz jautājumu par daiļajām itālietēm, Valdis atsmej: “Skaistas sievietes redzējām tikai televizora ekrānā. Diemžēl. Uz ielām viņu nav.
