Ir atrasts kompromiss Eiropas Savienības valstu starpā, izspriežot jautājumu par Turcijas uzaicināšanu ūnijā.
Ir atrasts kompromiss Eiropas Savienības valstu starpā, izspriežot jautājumu par Turcijas uzaicināšanu ūnijā. Pareizāk būtu sacīt, ka ir lemts tikai par sarunu sākšanu šajā jautājumā, turklāt ir izvirzīti vairāki noeikumi, kas vajadzības gadījumā ļauj sarunas pārtraukt.
Neskatoties uz visai attālu iespējamību, daudzās Eiropas valstīs iedzīvotāju vairākumam ir negatīva attieksme pret Turcijas valsts iekļūšanu ES. Dažādu iemeslu dēļ. Tāpēc jau tagad varam prognozēt, ka nekādas reālas “turku briesmas” mums nedraud vismaz pārskatāmā nākotnē, jo jāsaprot tas, ka ikviena no tagadējām 25 dalībvalstīm (bet drīzumā būs vismaz 28) var pieprasīt referendumu, un tad ne tikai Austrijas, bet arī Francijas, Vācijas, bet perspektīvā arī Bulgārijas tautas var nobalsot pret Turcijas uzņemšanu.
Tas gan nenozīmē, ka sarunu uzsākšana būtu veltas pūles, lieki iztērēta enerģija. Sarunas ir nepieciešamas galvenokārt tāpēc, lai tuvāko gadu laikā galīgi eiropeizētu šo nozīmīgo islama valsti.
Turcijas raksturojums
Varam salīdzināt: Turcija teritoriāli ir aptuveni 12 reižu lielāka par Latviju, bet iedzīvotāju skaita ziņā mūs pārspēj reizes 30. Kopš tagadējās Turcijas valsts dibināšanās 1923. gadā tās iedzīvotāju skaits pieaudzis seškārtīgi.
Teritorijas lielāko daļu aizņem kalnienes, plakankalnes un augstkalnu pustuksneši. Līdzenumi meklējami tikai jūras piekrastē, arī Eiropas daļā. Aug šajā zemē gandrīz viss, kas sastopams subtropos un mērenajā klimatā. Kvieši, kukurūza, cukurbietes, vīnogas, tabaka, lielaugļu rieksti un pat indīgais rīcins. Ne velti uz Turcijas kalnieni savvaļas sīpolpuķu meklējumu ekspedīcijās vairākkārt devušies arī Latvijas daiļdārznieki un botāniķi, tajā skaitā Jānis Rukšāns. Un Turcijā ievāktie sīpoli un gumi sekmīgi aklimatizējas mūsu apstākļos, un tie nereti ir izcili dekoratīvi krāšņumaugi.
Tajā pašā laikā Turcija ir atpalikusi lielvalsts ar milzīgu bezdarbnieku armiju. Rūpniecība vairāk izvietojusies Eiropas daļā. Kaut valsts dibinātājs Ataturks ar stingru roku panāca daudzu viduslaiku normu atcelšanu un turku vairākums tagad ģērbjas eiropeiski, tomēr sievietes stāvoklis sabiedrībā aizvien ir pazemojošs.
No Osmaņu impērijas laikiem tautā saglabājies lepnums par savu vēsturi, un tas nozīmē, ka pat izglītotam turkam grūti samierināties ar impērijas robežu zaudēšanu. Šā iemesla dēļ Turcija nespēj atzīt 1915. gadā veikto genocīdu pret armēņiem, kad reliģisku un teritoriālu noskaņu dēļ tika pustuksnešos sadalīti un nogalināti ap pusotra miljona armēņu. Arī Kipras salu turki gribētu pievienot savai valstij, ja tas nav izdevies, tad pozitīvu lomu nospēlēja Turcijas dalība NATO.
No Eiropas zemēm visdrūmāk par piecus gadsimtus ilgo turku jūgu izsakās bulgāri. Pareizticīgo slāvu tautu atbrīvošanos veicināja cariskā Krievija, kuras karaspēkā dienēja ne mazums latviešu. Pļevnas muzejā izlikti apskatei kritušo krievu karavīru kauli. Ne viss karā gāja gludi, jo Šipkas pārejā vāji apgādātos un nosalušos krievus draudēja pārmākt milzīgs bažibožuku pārspēks. Kad aptrūkās patronu, krievi pa stāvo nogāzi pretī turkiem ripināja sasalušos līķus, pēc tam muhamedāņi paniskās bailēs metās bēgt. Un būtu turki vispār padzīti no Eiropas krasta, ja neiejauktos Anglija.
Mūsdienās situāciju Turcijā sarežģī nacionālās minoritātes, galvenokārt kurdi, viena no lielākajām nepārstāvētajām nācijām pasaulē (nācija, kam nav savas valsts). Dzīvo arī armēņi, turkmēņi, čečeni un pat asīrieši.
Skats no Eiropas
Vecajā Eiropā dzīvo ap trim miljoniem turku, kuri tur ieradušies kā viesstrādnieki, lai pildītu tos darbus, ko paši vācieši, franči vai holandieši nevēlas veikt. Sākumā tas bija liels atspaids sociālajam budžetam, jo darbā ieradās galvenokārt gados jauni cilvēki, kuri maksāja nodokļus.
Nu jau Vācijā un citviet ES dzimst trešā turku un kurdu paaudze, un agrākie viesstrādnieki paši kļūst par sociālā budžeta tērētājiem. Daļēji tāpēc vācieši protestē pret Šrēdera uzsāktajām reformām, kas paredz samazināt pabalstus daudzām ļaužu kategorijām.
Par turku darbaspēku jāteic, ka, līdzīgi citiem dienvidniekiem, viņiem nepiemīt ziemeļnieku čaklums. Šo trūkumu gan kompensē fakts, ka islamticīgie gandrīz nelieto alkoholu.
Daudzi eiropieši satraukti par to, ka pēc Turcijas iestājas ES robežas būs vaļā, un tad miljoni jaunu viesstrādnieku pārpludinās pārticības zemes. Kamēr, teiksim, Vācija kļūs par eiroturku republiku. Šāda tendence jau tagad radikalizē sabiedrību, savus izlecienus aktivizē nacistiskas ideoloģijas jauniešu grupas.
Uzreiz jāteic, ka Latvijai par šīm problēmām nav jāuztraucas. Ne mūsu dzīves līmenis, ne klimats nevilina labākas dzīves meklētājus. Visvairāk jauni turku, kurdu vai pakistāniešu pieplūdumi apdraud tās zemes, kur jau izveidojušās stabilas tautiešu kopienas, kur sabūvētas mošejas.
Vārdos nenoformulētais mērķis
Jau minēju, ka ES mērķis ir nevis drīzā nākotnē uzņemt Turciju savā pulkā, bet gan to eiropeizēt tiktāl, ka nākotnē Mazāzija kļūst par nopietnu barjeru islama fundamentālisma ceļā. Fundamentālisms baro starptautisko terorismu, un nebūtu saprātīgi, ka eiropiešu vīzdegunības dēļ arī Turcijā varu pārņemtu ekstrēmisti. Sarunas ir līdzeklis prātu nomierināšanai.
Sarunas var ilgt desmit un piecpadsmit gadu, pa šo laiku Turcija pilnībā var pielāgot savus likumus Eiropas standartiem, vienlaikus piesaistīt ārvalstu investīcijas, attīstot tautas saimniecību, modernizējot izglītības sistēmu, ar Briseles finansējuma palīdzību pildot programmas bezdarba samazināšanai.
Tā kā sarunas ar Turciju būs ilgas un pacietīgas, jo islama valsti no viduslaikiem ievest jaunākos laikos nav vienas paaudzes uzdevums, tad jādomā, ka arī pati Eiropas Savienība būs stipri pārmainījusies. Jau tagad zināms, ka tuvākajos gados tiks uzņemtas Rumānija un Bulgārija, kurām pēcsociālisma laikmets bijis ekonomiski ļoti smags. Tas nozīmē, ka ES robežas sasniegs Melno jūru, bet sauszemes robežas ciešāk pieskarsies Moldovai un Ukrainai. Pavisam ticams ir jautājums par Horvātijas uzņemšanu.
Pagaidām varam tikai iztēloties, kāds klimats valdīs ES iekšienē. Vai lielās un turīgās valstis neizdomās, ka tās vairāk nevēlas maksāt par nabadzīgo kaimiņu finansiālu atbalstīšanu, jo sociālā spriedze taču pieaugs visās zemēs, kur maza dzimstība. Vai Vācija, Francija, Anglija nesāks rēķināt, ka izdevīgāk izstāties no Briseles pārvaldītā valstu kluba, saglabājot izdevīgas partnerattiecības ar atlikušo savienību? Tālākā nākotnē tas visai iespējams scenārijs.
Ja notikumi risināsies šādā gultnē, tad pašas Turcijas vēlmes var iegūt citu vektoru.
