Esat nokavējuši, ja šogad gribējāt izaudzēt īstu Lieldienu zaķi, bet ķerties pie trušu audzēšanas ir pats īstākais laiks. Ja šķirnes garausi intensīvi un pareizi baro, tad jau pēc sešiem mēnešiem var domāt par maltīti no truša gaļas.
Esat nokavējuši, ja šogad gribējāt izaudzēt īstu Lieldienu zaķi, bet ķerties pie trušu audzēšanas ir pats īstākais laiks.
Ja šķirnes garausi intensīvi un pareizi baro, tad jau pēc sešiem mēnešiem var domāt par maltīti no truša gaļas. “Pārsvarā truši jābaro ar sienu, arī vasaras mēnešos. No slapjas zāles dzīvniekiem var rasties gremošanas traucējumi, viņi var aiziet bojā,” stāsta Smiltenes pagasta truškope Dzintra Lezdiņa. Ja trusim ēdienkartē ir kokšķiedras, viņš nepārēdas, kā tas var notikt ar zaļo barību. Nav ieteicams trušiem dot kāpostu lapas, šo kārumu viņiem var atļaut ēst tikai pavisam nedaudz. Pamatbarībai jābūt cietam, lapainam sienam, kas jāpapildina ar trušu kombinēto barību. Dzintra savā saimniecībā garaušiem dod arī universālo cūku kombinēto barību, kurai piemaisa graudus. Barībai jāizmanto labi graudi, tie nedrīkst būt apšaubāmas kvalitātes.
Der zināt, ka, uzsākot truškopību, ar īpašu peļņu nevajadzētu rēķināties, jo būs zināmi izdevumi. Jāiegādājas vai jābūvē trušu būdiņas. Ja vēlāk pārdosiet vaislas trušus, varēsiet pelnīt. Ja trušus audzēsiet savam patēriņam, tad var gadīties, ka mazā uzņēmējdarbība būs “pa nullēm”, protams, ja neskaita ieguvumu, kas rodas, pārtikā lietojot veselīgu un ekoloģisku pārtiku.
Smilteniete ar truškopību sāka nodarboties 2004. gadā pēc Kalnamuižā rīkota truškopības semināra apmeklēšanas. “Mani aizrāva šī ideja. Trušaudzētāju asociācijā padomdevēja ir Ranta Legzdiņa, viņa ar šo nozari nodarbojas jau desmit gadu, un no viņas daudz ko uzzināju,” atceras Dzintra. Tad viņa devusies uz izstādi un par pieciem latiem iegādājusies pirmo trusi. Vēlāk tam pievienojušies pieci Kalifornijas šķirnes truši un vēl pēc tam — Jaunzēlandes. Un tā līdz šodienai, kad saimniecībā jau ir desmitiem šķirnes garaušu. “Ļoti grūti bija iegādāties šķirnes trušu tēviņus, jo visi ir tuvi radinieki,” atzīst truškope.
Ja nenodarbojas ar šķirnes materiāla audzēšanu vai ādiņu iegūšanu, piemājas saimniecībā var turēt parastus jaukteņus. Ātraudzīgi būs Jaunzēlandes baltā un Vīnes zilā truša jaukteņi.
Ja pieņemts lēmums nopietni nodarboties ar truškopību, tad lieti iestāties audzētāju asociācijā. “Tur cilvēkiem ir kopējas intereses, var uzzināt par trušu slimībām, šķirnēm un saņemt padomus,” iesaka smilteniete. Izrādās, truši ir salīdzinoši slimīgi mājdzīvnieki, un kopējam jāprot gan redzēt, ka garausis ir saslimis, gan arī mācēt kaites ārstēt. Tāpēc ir noderīga truškopju sadarbība, kad viņi cits citam atklāj iegūto pieredzi. Ir it kā sīkumi, kurus pieredzējis truškopis zina, bet iesācējam nezināšana būs neveiksmes cēlonis. Truši ir ļoti jutīgi, viņiem nepieciešama sava teritorija. Tēviņu, piemēram, nedrīkst laist pie mātītes, jo viņam ir sava teritorija un citur viņš nebūs aktīvs. Tēviņam ir jānogriež nadziņi, un ir vēl citi padomi, kas jāievēro.
Optimāls variants piemājas saimniecībai ir piecas trušu mātītes un viens tēviņš. Šāda trušu ģimene piecus gadus veiks visu nepieciešamo, lai viņu skaits vairotos.
