3700 kilometru vienā mēnesī un trijās nedēļās.
3700 kilometru vienā mēnesī un trijās nedēļās. Tik ilgs laiks šovasar bija vajadzīgs diviem jauniem smilteniešiem un vienam kuldīdzniekam, lai ar velosipēdiem aizbrauktu no Latvijas līdz Spānijas pilsētai Barselonai un ceļā uz mērķi šķērsotu deviņas Eiropas zemes un Alpu kalnus divu kilometru augstumā.
Smiltenieši Jānis Matvejs (25 gadi), Nauris Štolcers (25) un Jānis Balodis (26) no Kuldīgas nav rūdīti riteņbraucēji ar sacensību pieredzi. Toties viņi ir pieredzējuši ceļotāji. Lai redzētu citas zemes, par labu pārvietošanās veidu jaunieši atzīst automašīnu stopēšanu.
Tagad stopiem piepulcējies arī velosipēds.
Šis bija viņu pirmais tālais ceļojums ar divriteņiem. Agrāk šādi tika izzinātas tikai Baltijas valstis.
Joks un derības pārtop realitātē
Pusotru mēnesi ilgā veloceļojuma iespaidos no trijotnes dalās Jānis Matvejs. Šis stāsts ir viņa redzējums.
Ideja par ceļojumu uz Barselonu radās pirms gada Cēsīs kādā rokfestivālā. “Bijām izdzēruši divus alus. O, varētu laist ar riteņiem uz Barselonu! Sākumā tas bija joks, tad saderējām,” tā Jānis.
Kāpēc tieši Barselona? Tur notiekot daudz interesantu lietu. Pilsētā ir arī žonglieru skolas. Ielās daudzviet redzami cilvēki, kuri veikli pasviež uz augšu un uzķer dažādus priekšmetus. Jāni tas interesē, jo arī viņš pieprot šo nodarbi: žonglē ar bumbām, bet šobrīd mācās žonglēšanas prasmi ar speciālām nūjām.
Faktiski brauciena iemesli bija vairāki, un Jānis tos nosauc. “To darīju, lai pats noticētu, ka velosipēds ir labs transporta līdzeklis, ar kuru var pārvietoties arī lielākus gabalus, nerunājot par maziem.
Man šķiet, ka cilvēkiem nevajadzētu tik bieži izmantot personīgo automašīnu, lai, piemēram, aizbrauktu 500 metrus līdz veikalam vai vienu kilometru līdz darbavietai. Tā vietā pastaiga vai velosipēds ir daudz noderīgāks, lētāks un videi draudzīgāks pārvietošanās veids un to darīt ir daudz veselīgāk, nekā tusēt auto “korķos”.
It īpaši velosipēdu kā transporta līdzekli vajadzētu popularizēt mazpilsētās, arī Smiltenē, kur attālumi patiešām nav lieli. Lielākās pilsētās tas varētu samazināt automašīnu skaitu ielās. Tas bieži tiek aizmirsts, risinot transporta problēmas, jo tur galveno uzsvaru liek uz automašīnu satiksmes optimizāciju, nevis uz alternatīviem pārvietošanās veidiem,” secina Jānis.
Tas ir viens iemesls ceļojumam uz Barselonu, taču bija arī citi.
Brauc un baudi mirkli!
Konkrēti Jānim tie vēl bija: redzēt dabu, ietusēt ar vietējiem iedzīvotājiem, noskaidrot vietējos ēdienus. Ceļotāji vāca un pierakstīja interesantākās receptes. Dažas no tām var izlasīt šā raksta pielikumā.
Vispārēju priekšstatu par trijotnes ceļojumu var gūt, Eiropas kartē skatoties aptuveni šādā virzienā: Latvija, Lietuva, Polija (Varšava), Čehija (Prāga), Vācija (Minhene), Austrija, Šveice, Itālija (Milāna), Francijas dienvidu piekraste (Monako, Nica, Marseļa), Spānija (Katalonijas galvaspilsēta Barselona). Uz mājām no Barselonas jaunieši devās ar lidmašīnu, jau iepriekš rezervējot aviobiļetes.
Ceļā uz Spāniju trijotne dienā vidēji nobrauca aptuveni 85 kilometrus. Maksimums bija 130. Bija arī dienas, kad velosipēdi tika nolikti malā un jaunieši devās pārgājienā kalnos vai izmēģināja alpīnistu treniņu vietas Austrijas un Itālijas klintīs. Daba viņus saista vairāk par pilsētu arhitektūru. Eiropā esot būts tik daudz, ka turienes arhitektūras un vēstures pieminekļi šķiet līdzīgi cits citam.
Jānis secina, ka, tālu un ilgi braucot ar velosipēdu, fiziski grūtākās ir tikai pirmās dienas. “Tad sāpēja kājas, taču vēlāk to vairs nevarēja just. Sākumā galvā ir mērķis — Barselona. Taču pēc nedēļas par to vairs nedomā. Brauc un vienkārši baudi mirkli.”
Ceļojot noder interneta klubiņi
Jauniešu naktsmītnes bija līdzi paņemtās teltis, hosteļi vai draugu mājokļi. Jānis ir studējis Dānijā ERASMUS studentu apmaiņas programmā. Kopš tā laika viņam ir paziņas Eiropā.
Smiltenietis iesaka ceļojot izmantot arī iespējas, kādas piedāvā interneta portāli www.hospitalityclub.org vai www.coachsurfing.com. Tie ir interneta klubi, kuros reģistrējušies cilvēki apmainās ar adresēm un uzņem ārzemju ceļotājus savās mājās vai nakšņo pie kluba biedriem ārvalstīs. Klubiņu mājas lapās ceļotāji var arī prasīt viņiem vajadzīgus padomus. Ceļotāju trijotne šādi atrada naktsmājas skaistā Polijas dienvidu pilsētiņā Opolā un Francijā.
Ja nakšņo teltī, tad visjaukākā vieta pagaidu mājokļa sliešanai ir jūras krasts, bet visērtākā lietainā laikā — zem tilta. Ja ceļojums ir saistīts ar nakšņošanu dabā, tad ieteicams iepriekš izpotēties pret ērču encefalītu. Šajā ceļojumā, pārsvarā Polijā un Čehijā, Jānim piesūcās septiņas ērces, Jānim — piecas, Naurim — četras.
“Es nebiju potējies. Sākumā baigi uztraucāmies, aizgājām Polijā uz slimnīcu, taču tur mediķi pat smējās. Viņiem saslimstība ar ērču encefalītu ir reta. Beigās ērces paši vilkām ārā. Uzlikām virsū spirtiņu,” stāsta Jānis.
Atklājums — arābu ēdiens kuskuss
Ceļojumā jaunieši ēda maltītes, kuras gatavoja paši uz līdzi paņemtā prīmusa, iegriezās vietējās kafejnīcās (tiesa, tikai sākumā, jo tas pārāk tukšoja naudas resursus) vai stiprinājās ar pilsētu ielās nopērkamām ātrajām uzkodām.
Katrai valstij ir raksturīga sava virtuve. Piemēram, Vidusjūras piekraste Jānim asociējas ar olīvām, vīniem, garšīgām eļļām. Čehijā un Itālijā ir garšīgi saldējumi, Spānijā — paelja. Jauniešiem atklājums bija arābu ēdiens kuskuss no speciāliem miežu putraimiem — ātri pagatavojams un gards. Taču velobraucēju vislabākā degviela bija auzu pārslas, kuras viņi ēda katru rītu. Auzu pārslas sajauc ar linsēklām un sojas pulveri un uzlej karstu ūdeni, lai uzbriest.
Faktiski tāls un ilgs ceļojums ar velosipēdu drīzāk ir interesants, nevis lēts, atzīst Jānis. Braucot tiek patērēts daudz enerģijas. Ir daudz jāēd, lai to atjaunotu.
Dilst ķēdes, bet priecē atsaucīgi meistari
Gatavojoties ceļojumam, jaunieši nopirka lietotus, jau iebrauktus velosipēdus. Esot nācies izdot papildu naudu, lai savestu tos braukšanas kārtībā.
Gandrīz četrus tūkstošus tālo braucienu velosipēdi izturēja godam, pārciešot tikai salīdzinoši nelielas tehniskās apkopes, taču līdz galamērķim jau bija sasnieguši pamatīgu pārslodzi. “Braucām uz mazu valstiņu Andoru, taču mūsu riteņiem ķēdes bija tā nodilušas, ka netikām vairs augšā pa nogāzi. Nācās atgriezties piekrastē un braukt pa turieni,” atceras Jānis.
Dažas reizes veloceļotājiem pašu neuzmanības dēļ atgadījās avārijas, kad viņi uzbrauca virsū otram velosipēdistam, stabam un apmalei. Taču Rietumeiropā ir labi attīstīts veloserviss. Pat ciematos piedāvā tehnisko apkopi velosipēdiem, drošina Jānis. “Kad Austrijā meistars uzzināja, ka mums tas ir tālais brauciens, pat cenu samazināja. Džeku riteņiem mainīja asis un 20 eiro vietā uzprasīja tikai piecus, neskaitot maksu par daļām. Meistars pats bija velofans.”
Eiropas ceļos velotūristi ir bieži sastopami. “Sākumā mums šķita, ka mūsu plāns ir grandiozs, taču vēlāk izrādījās, ka tā nav. Ceļā satikām divus džekus velosipēdistus, kuri brauca no Horvātijas uz Īriju, uz žonglieru festivālu. Tad bija viens vācietis, kurš brauca uz Maroku, un daudzi citi. Kalnos sastapām klasi pavadošu skolotāju, kurš ar velosipēdu bija aizbraucis no Marseļas līdz Sanktpēterburgai,” Jānis uzskaita piemērus.
Rietumeiropā velotūristiem ir arī ērti pārvietoties. Daudzviet izveidoti veloceliņi. Ir marķēti maršruti, kuri noved no galvenajiem ceļiem.
Topā — Čehija un Šveice
Kuras ceļojumā redzētās valstis iepatikās visvairāk? Jānis padomā un teic, ka Čehija, it īpaši Morāvijas apgabals pie Sudetu kalniem. “Tā atgādina mazu karaļvalsti ar pilīm, ko rāda čehu filmās. Vēl Čehijā ir garšīgs ēdiens, garšīgs alus. Otra zeme, kas man iepatikās, ir Šveice. Pat nezinu, kāpēc. Kalni tur ir nenormāli skaisti.”
Izslavētā Francijas Vidusjūras piekraste tik pievilcīga Jānim nemaz nešķiet. Krastā ir sabūvētas villas, turklāt ļoti daudz. Skaistas, taču apnīk tās nepārtraukti skatīt. Daudzo atpūtnieku dēļ ceļi ir noslogoti. Velosipēdisti ir spiesti elpot automašīnu izplūdes gāzes.
Un pati Barselona? Jānim šajā pilsētā iepaticies kāds parks, kuru viņš atrada pēc ceļā sastapto horvātu žonglieru ieteikuma. Tur pulcējas brazīļu cīņu dejas kapueiras pratēji, džeza mūziķi, alternatīva dzīvesveida piekritēji. “Tur notiek viss kaut kas interesants. Ir ļoti daudz imigrantu. Var nobaudīt visādus ēdienus, nopirkt interesantas lietas. Nevarēju Barselonā izturēt pūli, aizgāju uz parku, un tur bija kā paradīze, ar papagaiļiem un palmām,” atceras smiltenietis.
Vietas ārpus tūristu maršrutiem
Jānis ir daudz ceļojis. Studējot pirmajā kursā, viņš ar stopiem aizbrauca uz Portugāli un Spāniju skatīties koridu jeb vēršu cīņas. Ar draudzeni gandrīz mēnesi ceļoja pa Rumāniju, kur par pārvietošanās līdzekli izvēlējās vilcienus.
“Ar stopiem ceļot ir foršāk, jo var sapazīties, taču Rumānijā ir pieņemts maksāt par stopēšanu. Nekas nebūtu pretī samest benzīnam, taču mēs bijām blondi ārzemnieki, un viņiem šķita, ka mums ir pilna soma ar eiro. Prasīja nenormāli daudz naudas, divreiz vairāk nekā par vilciena biļeti. Apnika kasīties,” atceras Jānis.
Vilcieni Rumānijā ir ļoti lēti un lēni. Raksturīga ainava, kas paveras pa logu — čigānu tabori un ugunskuri upju krastos.
Divas reizes Jānis bijis Ukrainā. Šī zeme viņam ļoti patīk cilvēku viesmīlības dēļ. Kas tur ir interesants? Krimā atrodas Lisaja Buhta — nūdistu pludmale, uz kuru ļaudis brauc no visas Ukrainas: gan hipiji, gan ģimenes. Viena daļa tur dzīvo pat visu vasaru. Tad vēl Ukrainā ir kalnu kūrorts Dragobrat, kuru iecienījuši snovbordisti. “Tā ir diezgan noslēgta vieta. Nācās īrēt gaziku, lai tiktu augšā pa kalnu ceļu. Arī tur ir baigi forši. Sabrauc ap 500 cilvēku, visi draudzīgi,” stāsta smiltenietis.
Jānis bijis arī Mongolijā — pavadīja draudzeni, kura rakstīja pētījumu par mongoļu ganiem. Viņi īrēja bobiku un tulku un klejoja pa Mongolijas kalnu stepi. Tur eiropieti pārņemot mistiska sajūta.
***
Ceļotāju pierakstītās ēdienu receptes
Kuskuss
Stāsta Jānis: “Tas man šķiet visgardākais. Tie ir miežu putraimi, kuru izcelsmes zeme ir Ziemeļāfrika. Kaut kas līdzīgs atrodams arī Turcijā. Ēdiens ir plaši izplatīts Francijā, jo 10 procenti no iedzīvotājiem ir arābi. Zinu, ka Latvijā šos miežu putraimus var nopirkt “RIMI veikalos”. Jāmeklē “Pasta Zara Kuskuss”.
Te ir recepte, kā mēs gatavojām. Puslitrā ūdens vāra smalki sagrieztus ķiplokus (četras daiviņas), pievieno četras ēdamkarotes eļļas un sāli. Pa to pašu laiku apcep bekonu, sīpolus un cietus dārzeņus, piemēram, papriku. Ar karstu ūdeni aplej 250 gramus kuskusa, kārtīgi izmaisa, pievieno bekonu ar sīpoliem, rozīnes, nedaudz citrona sulas, nedaudz tomātu pastas un atkal izmaisa. Atstāj ievilkties uz trijām minūtēm. Tad atkal izmaisa, pievieno piku sviesta, un, ja masa ir pārāk sausa, — nedaudz karsta ūdens. Visu nedaudz silda divas minūtes. Ļauj atdzist. Ļoti gards un ideāls ēdiens ceļošanai, jo viegli un ātri pagatavojams. Recepti var variēt. Vienīgi vienmēr vajadzētu lietot eļļu. Labi iet klāt ķiploki, rozīnes, cietais siers. Nevajadzētu pievienot piena produktus, izņemot cieto sieru, jo tie kaut kā neiederas.”
Spāņu omlete jeb Tortolla de patatas
Divi kartupeļi, puse sīpola, trīs olas, olīveļļa, sāls.
Nomizotus kartupeļus sagriež šķēlēs un cep olīveļļā. Otrā pannā to pašu dara ar sīpoliem. Kartupeļus un sīpolus sajauc un pievieno sakultas olas. Cep olīveļļā uz lēnas uguns. Nemaisa, bet mēģina apmest otrādi visu masu.
Paella (paelja)
Rīsi, eļļa, sāls. Dārzeņi: tomāti, ķiploki, sviesta pupiņas, paprika, pipari, zirņi. Vispār var būt visu veidu dārzeņi, izņemot sīpolus.
Jūras dzīvnieki: visādi. Latvijas veikalos var nopirkt “Seefood Mix”, kas arī būs gana labs. Spāņi iesaka lietot arī vietējās zivis, taču tad paelja nebūs gluži oriģināla.
Jūras dzīvniekus vai zivis nedaudz novāra, nokāš ūdeni. Nokāsto ūdeni nelej ārā, jo vēlāk noderēs.
Lielā pannā liek cepties visus dārzeņus. Ķiploku sagriež īpaši smalki, pārējos dārzeņus — diezgan mazos gabaliņos. Ja lieto tomātus, tad ieteicams tos sablenderēt un iepriekš noņemt miziņu. Kad dārzeņi nedaudz apbrūnināti, pievieno jūras dzīvniekus vai zivis. Cep vēl aptuveni trīs minūtes. Tad pievieno rīsus — vienu lielo glāzi uz vienu ēdēju. Rīsus un dārzeņus cep trīs līdz piecas minūtes. Rīsiem jābūt nedaudz apceptiem. Pēc tam pievieno ūdeni, ko nolēja vārītajiem jūras dzīvniekiem vai zivīm, — divas glāzes uz vienu glāzi rīsu (ēdēju). Uzgriež uguni uz pašu karstāko, līdz viss sāk vārīties, un tad samazina līdz minimumam. Atstāj pannu lēni vārīties uz 20 minūtēm. NEKAD nepievieno papildu ūdeni un nemaisa, citādi tiks izjaukti tvaika “celiņi” un paelja sāks piedegt. Ja paelja kļūst pārāk sausa, nogriež uguni un uzliek vāku, lai ievelkas. Tad rīsiem vajadzētu kļūt mīkstākiem. Pēc 20 minūtēm nogriež uguni un atstāj ēdienu atdzist uz piecām līdz 10 minūtēm. Gatavu paelju pasniedz tajā pašā pannā.
Babovka (tradicionāla kūka Čehijā, Polijā, Slovākijā)
270 gr miltu, 210 gr cukura, 150 gr margarīna vai sviesta, trīs olas, 3/4 paciņas cepamā pulvera, 270 ml piena.
Sajauc cukuru, margarīnu, olu dzeltenumu. Lēnām pievieno miltus un cepamo pulveri. Masai pievieno pienu. Uzmanīgi iecilā saputotus olu baltumus. Cep cepeškrāsnī 40 minūtes ietaukotā pannā.
Zupa “Krupņik” (Dominikas recepte no Opoles Polijā)
Putraimi, burkāni, pētersīļi, var pielikt kādu kartupeli, bet ne daudz, sīpoli, buljons, sāls, pipari. Visu kopā vāra vienu stundu. Ēd ar maizi.
