Šogad Trikātas “Gaismaskalna” skolotājai Zeltītei Čakārnei aprit 50 darba gadu. Tie pavadīti pirmajā un vienīgajā darbavietā.
Šogad Trikātas “Gaismaskalna” skolotājai Zeltītei Čakārnei aprit 50 darba gadu. Tie pavadīti pirmajā un vienīgajā darbavietā. Skolotāja nemīl skaļus vārdus un pateicības, jo labākā atzinība esot skolēnu mīlestība.
Kolēģi Zeltīti par īpašiem sasniegumiem un ieguldījumu Valkas rajona attīstībā izvirzīja apbalvošanai ar Valkas rajona padomes Atzinības rakstu. Skolotāja to saņēma Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienas svinīgajā pasākumā Valkā.
Skolotāju Čakārni saucu arī par savējo, jo, kad mācījos Trikātas pamatskolā, viņa strādāja par direktori. Joprojām ar prieku satiekos ar Zeltīti, jo no viņas staro fantastisks dzīvesprieks, dzīves gudrība un labestība.
Laipnība nāk no sirds
Zeltīte Čakārne savas darba gaitas Trikātas skolā kā mācību daļas vadītāja uzsāka 1955. gadā, bet pēc tam vairāk nekā 20 gadu bija skolas direktore. Piecdesmito darba jubileju Zeltīte sagaida kā direktores vietniece mācību jomā un kā 6. un 9. klases latviešu valodas un literatūras skolotāja. Kolēģi par Zeltīti saka: “Vai laipnību var iemācīties? Var, bet vai tā būs īsta? Skolotājai Zeltītei tā nāk no sirds. Tā ir viņas dziļākā būtība — nevienu neaizskart, netiesāt, neaprunāt, bet gan pacelt, aizstāvēt un pateikt labu vārdu. Visi cilvēki viņai ir labi. Skolotāja Zeltīte prot aizskart ikviena skolēna dvēseles stīgas, zinību apgūšanā ienes prieku un radošu izpausmi latviešu valodas stundās. Ne velti skolēni, kolēģi, vecāki, pat rajona vadība viņu godā galvenokārt vārdā — Zeltīte. Tā, strādājot kopā ar sirdscilvēku, kura solis dzīvē un darbā ir labestības caurstrāvots, pamazām pārveido arī sevi. Zeltīte vienmēr ir optimistiski noskaņota, mierīga un līdzsvarota.”
Apkopo materiālus mācību grāmatai
“Skolā esmu pati senākā, jo man jau ir 73 gadi. Šad tad jau man kaut kas piemetas, bet īstas slimības lapas man nekad nav bijušas. Ir jau man arī vecuma kaites, bet ar tām sadzīvoju. Kādreiz sevi arī pažēloju,” ar smaidu sejā stāsta Zeltīte. Gadi viņai nekad nav bijis šķērslis, lai apgūtu datorprasmi, regulāri piedalītos dažādos izglītojošos kursos un joprojām nodarbotos ar savu sirdslietu — apkopotu gadu gaitā savāktos materiālus un strādātu pie jaunu mācību līdzekļu izveides. Sadarbībā ar kolēģi Marutu Ģinguli tapušas piecas tekstu grāmatas un vingrinājumu krājumi latviešu valodā. Izdevumi klajā nākuši ar izdevniecības “Pētergailis” atbalstu. Zeltīte uzskata, ka labākais un dzīvē noderīgākais ir izdevums “Ceļā uz lietišķajiem rakstiem”. Skolēni, izmantojot grāmatu, var uzrakstīt, piemēram, motivācijas vētuli, CV, iesniegumu. Valodas attīstībai, tekstu izpratnei un domu veidošanai izdotas tekstu grāmatas. Autorei mazliet žēl, ka grāmatnīcas no izdevniecībām iepērk tikai tās grāmatas, kuras vairāk pieprasa skolas. Zeltīte atzīst: ja vien varētu, viņa nodarbotos tikai ar mācību grāmatu sastādīšanu. No vienas puses, autore savas zināšanas nodod citiem, bet no otras, tā esot liela atbildība, jo jāiztur arī vadošo metodiķu kritika. Izdodot grāmatas, abas pedagoģes sadarbojušās ar Liepājas Pedagoģiskā institūta pasniedzēju Diānu Laivinieci. Skolotājas grāmatās izmantojušas arī savu skolēnu darbus.
Puiši sauc par Čakārnīti
Zeltītei nekad dzīvē nav paticis darīt “no augšas” uzspiestus darbus, bet viņa to esot piecietusi, kādreiz pielāgojusies, bet kādreiz izdarījusi pa savam prātam. Tāda visatļautība, kāda valdījusi pirmajos brīvvalsts gados, viņai arī neesot gājusi pie sirds.
“Nesaku, ka padomju gados bija laba dzīve, bet tagad — grūtāka. Pedagoģiskajā darbā būtiski nekas nav mainījies. Arī padomju gados skolotājidaudz analizēja un izvērtēja savu darbu. Pašlaik nopietni sākam gatavoties skolas akreditācijai. Arī toreiz uz skolu bieži pārbaudēs brauca stingri inspektori,” atceras bijusī skolas direktore. Šis amats Zeltītei iemācījis sadarboties un saprasties ar visiem cilvēkiem. Vairumam skolas absolventu atmiņā ir stingrais un prasīgais matemātikas skolotājs Mūrnieks. Viņš vienmēr Zeltītei lūdzis, pirms tam pārbaudot zināšanas dažās teorēmās, piedalīties algebras un ģeometrijas eksāmenos, jo pratis novērtēt kolēģes godīgumu un atsaucību. Pārējie pedagogi nedaudz baidījās no stingrā kolēģa, bet Zeltīte prata ar viņu sadzīvot.
Zeltīte uzskata, ja bērni skolā grib un var mācīties, tad viss ir kārtībā. Viņa atzīst, ka diezin vai spētu nestrādāt. Kamēr kolēģi un bērni viņu pieņem, acīmredzot šī joprojām ir viņas īstā vieta. Skolotāja nojauš, ka galvenokārt puiši skolā viņu mīļi saucot par Čakārnīti. Meitenes esot atturīgākas. Zeltīte klasē labāk saprototies ar puišiem, jo tie esot apsviedīgāki, un viņiem vairāk piedodot, ja burtnīcas nav tik glītas un kārtīgas. Iespējams, tas tāpēc, ka viņai ir trīs mazdēli. Zeltīte vēlētos, lai stundās meitenes būtu centīgākas un kārtīgākas.
“Neesmu pārāk stingra skolotāja. Cenšos izprast bērnus. Viņi man drīkst pateikt, ka nav iemācījušies uzdoto vai izpildījuši mājas darbu. Tad dodu atlaides, piesakot, ka vairāk to nebūs. Bērni to respektē,” atzīst Zeltīte. Vērtējot skolēnu zināšanas, viņa nekad nav centusies klases vidējo līmeni mākslīgi paaugstināt, liekot labākas atzīmes. Skolotāja priecājas, ka lauku skolās sastopami bērni, kuri lasa grāmatas. Pērn, strādājot skolas bibliotēkā, Zeltīte novēroja, ka bērni labprātāk izvēlas mūsdienu literatūru, nevis klasiķu darbus, piemēram, Jāņa Poruka “Kauju pie Knipskas”. Mūsdienu bērni neizprot galvenā varoņa Cibiņa rīcību, jo tagad viņi rīkojas pavisam citādāk.
Joprojām latviešu valoda skolotājai esot mīļākais mācību priekšmets, tāpēc viņa iesaistījusies vairākos projektos. Šogad Zeltīte darbojas Eiropas Savienības valstu projektā “Socrates LINGUA” un tā ietvaros strādā pie tēmas “Elektroniskās vides vingrinājumi latviešu valodas apmācībai 7. – 9. klasē”. Projektā latviešu valodas skolotāji veido uzdevumus, savukārt datorspeciālisti tos pielāgo elektroniskajai videi. Pieredzes bagātā skolotāja joprojām jūsmo par pabeigtajiem bilingvālās apmācības kursiem, jo šai apmācībai esot lieliski mācību līdzekļi. Apgūstot datorprasmi, sākumā Zeltīte par sevi esot uzjautrinājusies. Pēc tam dēls mammai atvedis datoru, uz kura vingrināties. Vecmāmiņai talkā nākuši arī visi trīs mazdēli — Toms, Valts un Gusts.
Lielāko savas dzīves laiku pavadot skolā, Zeltītei sirds sāp par laukos valdošo nabadzību. Lai bērniem nenodarītu pāri, vajadzības gadījumā Zeltīte kādam iedod burtnīcu, stundās izmanto daudz kopēto materiālu, lai vecākiem nebūtu jāpērk tik daudz darba burtnīcu. Zeltītes pārliecība ir: bērni nav vainīgi, ka vecākiem nav naudas. Trikātieši var būt priecīgi, jo vecākiem nav jāpērk mācību grāmatas, tās visas iegādājas pašvaldība. Bērni to novērtē, un grāmatas cenšas taupīt un saudzēt. Ja grāmata gada laikā stipri cietusi, tad vecāki vietā nopērk jaunu.
“Bērni, kuriem vecākie brāļi un māsas mācās vidusskolā un kuriem pašiem jāpērk grāmatas, zina, cik tās ir dārgas,” novērojusi skolotāja.
Lai gan Zeltīte nekad nav veikusi klases audzinātājas pienākumus, bērni nākot pie viņas izkratīt sirdi un arī pasūkstīties par dzīvi.
“Ar bērnu ir jāparunājas. Nereti kādam ir nodarīts pāri, varbūt viņš ir pārprasts un to pārdzīvo,” skaidro skolotāja. Viņai ir gandarījums, ka daudzi audzēkņi izvēlējušies latviešu valodas skolotāja un žurnālista profesiju. Bieži vien vasarās topošie studenti meklējuši Zeltītes palīdzību, lai varētu sagatavoties iestājeksāmeniem.
Dzīvojot skolā, iztiek bez ziemas mēteļa
Ilgus gadus Zeltīte kopā ar ģimeni dzīvoja skolā iekārtotā dzīvoklī. Skolotāja smejas, ka tad viņai ziemas mētelis nemaz neesot bijis vajadzīgs. Pēc tam ģimene pārcēlās uz vīratēva mājām “Čakārņos”.
Vīrs joprojām esot kaislīgs mednieks un mājas saimnieks. Zeltīte ir pateicīga dzīvesbiedram, ka viņš visu mūžu ir atbalstījis un joprojām aizved tur, kur nepieciešams. Gandrīz katras brīvdienas pie vecākiem ciemojas dēla ģimene. Zeltīte lepojas ar divdesmit gadu veco mazdēlu studentu Tomu, piecpadsmit gadu veco Valtu un divpadsmit gadu veco Gustu. Mazdēli omītei zvanot, ja skolā uzdots domraksts. Puikas labprāt uzklausot vecmāmiņas domas un viedokli, kā arī mēdzot pārrunāt skolotāju mācīšanas metodes. Zeltīte novērojusi, ka dažās Rīgas skolās latviešu gramatiku mācot diezgan akadēmiskā stilā. Vecākajam mazdēlam omīte palīdzējusi analizēt vairāk nekā 20 teikumu. Tas esot bijis sarežģīts darbs. Mazdēli esot arī aktīvi sportisti. Vecmāmiņa katrā mazdēlā atrod kaut ko sev līdzīgu un tuvu, bet visvairāk līdzību esot Tomam.
Zeltīte ir gandarīta, ka ar mazdēliem ir ļoti labas attiecības un ka viņi labrāt brauc uz dzimtas mājām. “Čakārņu” saimniecei joprojām patīkot saimniekot virtuvē, īpaši, gatavojot medījuma gaļu. Pēdējais viņas firmas ēdiens ir stirnbuka cepetis kopā ar ‘Antonovkas’ āboliem un kartupeļiem. Viņa ir arī čakla konservētāja un adītāja.
Pašlaik Zeltīte vadoties pēc dzejnieka Imanta Ziedoņa teiktā: “Dzīvotprieks un darītprieks rodas no izbrīna par pasaules skaistumu.”
