Kādreizējā ērģemiete Ilma Jansone jau vairāk nekā 30 gadu ar lielpilsētās itin bieži redzamo transportlīdzekli tramvaju ir uz tu.Septiņdesmito gadu beigās pēc Valkas 1. vidusskolas beigšanas viņa devās uz Rīgu, kur apguva tramvaja vadītājas profesiju un šajā darbā strādā joprojām.Daudzi no mūspuses devušies un galvaspilsētu un kļuvuši par tramvaju vai trolejbusu vadītājiem. Tomēr I. Jansone, šķiet, ir vienīgā, kuru tramvajs padarījis par vēsturnieci, fotogrāfi, mākslinieci un arī dzejnieci. Nav daudz cilvēku, kuri par savu izvēlēto profesiju prot ieinteresēt tādus klausītājus, kas agrāk par attiecīgo darbu nav pat iedomājušies. I. Jansone to prot. Par to Valkas novada centrālajā bibliotēkā varēja pārliecināties atnākušie uz tematisko pasākumu, kurā Ilma stāstīja par elektrotransporta vēsturi Rīgā. Iespaidīgs materiālu klāstsGadu gaitā viņa par tramvaja parka attīstību Rīgā ir izveidojusi un apkopojusi iespaidīgu fotomateriālu klāstu, kurā katra fotogrāfija glabā kādu stāstu, ko tramvaja vadītāja atklāja interesentiem. To, ka tie klausītājus spēja ieinteresēt, apliecināja vakara vadītājas stāstījumam veltītā atnākušo uzmanība un vēlāk uzdotie daudzie jautājumi.Savulaik dzejnieka talants Aleksandram Čakam mums ļāva tramvaju Rīgas ielās ieraudzīt citā gaismā – savā ziņā kā galvaspilsētas zīmolu ar noteiktu mākslinieciski estētisku vērtību. Arī I. Jansones par transporta vēsturi apkopotais faktu un vizuālais materiāls, kā arī neiztrūkstošā tramvaja klātbūtne viņas veidotajās glezniņās tā vien virza mūsu domas uztvert tramvaju kā māksliniecisku vērtību, kas padara krāšņāku lielpilsētas ainavu un vienlaikus iezīmē Rīgas vienreizību starp citām lielpilsētām. Kad vēlos uzzināt, kas tramvaja vadītāju mudinājis brīvo laiku veltīt šim darbam, I. Jansone atbild: “Pēc skolas beigšanas vēlējos, kaut man būtu darbs, uz kuru es varētu doties ar prieku, un vienlaikus baidījusies, kaut tikai nevajadzētu ik rītu īgņoties par gaidāmo darbdienu un, tai sākoties, gaidīt darba laika beigas. Piepildījās pirmais variants. Sabiedriskais transports mani ir interesējis jau kopš pusaudzes gadiem. Tā kā uz skolu Valkā bieži iznāca braukt ar autobusu, savulaik šos braucienus un redzēto autoostā aprakstīju dienasgrāmatā. Tur man iznāktu vesels krājums autoostas stāstu. Īsi sakot, man ir veicies, jo darbs sabiedriskā transporta nozarē man vienlaikus dāvājis arī vaļasprieku,” stāsta Ilma.Jauno gadu sagaida tramvajāI. Jansone nepiekrīt, ka tramvajs ir tikai metāla korpuss ar vadāmības iekārtu. Viņa uzskata, ka pret to jāizturas kā pret otru cilvēku. Piemēram, no rītiem tas tāpat kā cilvēks īsti nevēlas uzreiz pamosties un doties ārā savā maršrutā. Tas lēnām jādarbina un jāpagaida, kamēr beidz pukšķēt, ir pietiekami iesilis un gatavs izbraukumam. Tas nekas, ka tādēļ nākas uz darbu doties agrāk. Turklāt tramvaji, arī trolejbusi un pilsētas maršrutu autobusi savā ziņā ir arī sabiedrisko attiecību un visas sabiedrības attīstības spogulis. “Tramvajā komforts laika gaitā ir ievērojami izmainījies. Citādāki kļuvuši arī cilvēki. Tagad maršrutu ir mazāk kā agrāk. Atceros, ka savulaik braucēju bija tik daudz, ka nācās domāt par trīsdurvju vagonu ieviešanu maršrutos, jo visiem bija darbs, visi steidzās savās darīšanās. Šodien tādas pasažieru blīvēšanās nav,” saka I. Jansone. No nostrādātajiem 30 gadiem vismaz 17 reižu Ilmai Jauno gadu ir iznācis sagaidīt tramvajā.“Vietas, kur tas notika, bija dažādas. Jauno gadu tramvajā pie vadības pults esmu sagaidījusi Mežaparkā, uz Akmens tilta un citviet. Tie ir neaizmirstami mirkļi. Uzbraucu uz tilta, un sākas salūts. Apstādinu tramvaju un redzu, ka arī pārējie vadītāji aptur savus transportlīdzekļus. Cits citam koleģiāli pamājam. Izjūtas brīnišķīgas, jo tā ir goda lieta – sagaidīt Jauno gadu kopā ar savu ikdienas biedru – tramvaju,” atceras I. Jansone.Zināmi visi maršruti RīgāTramvaja vadītāja piebilst, ka viņa nav vienīgā, kas ir lepna par savu profesiju. Rīgā ir veselas tramvaju vadītāju dinastijas, kurās šo transportlīdzekli ģimenes locekļi vada no paaudzes uz paaudzi. Tādi vadītāji, vaicāti par profesijas izvēli, parasti atbild: “Mans tēvs šeit strādāja, es strādāju un arī mani bērni strādās.” Ilma atceras interesantu gadījumu, kad kādā maršrutā ik vakaru tramvajā iekāpa apmēram septiņus gadus vecs puisēns, skatījās, kā viņa vada transportlīdzekli un vienmēr vaicāja, vai viņu pieņemšot par tramvaja vadītāju. “Solīju, ka viņš par tādu kļūs. Pēc gadiem ar viņu nejauši satikos. Zēns bija jau pieaudzis un kļuvis ne par tramvaja, bet vilciena lokomotīves vadītāju,” stāsta Ilma.Viņa daudzos darba gados gan kā konduktore, gan kā vadītāja ir iepazinusi visus tramvaja maršrutus Rīgā. Labi zināmas arī tās pieturas, kuru tuvumā atrodas alus bāri. Vakara stundās tām tuvojoties, jau laikus jāsamazina ātrums, jo nav zināms, vai kāds tramvajā vēlēsies iekāpt uz savām kājām vai rāpojot. Ja gadās 3. maršrutā tramvaju no Centrāltirgus vadīt cauri visai Rīgai, tad jārēķinās, ka var nākties paostīt siļķu smaku, jo kāds noteikti pamanīsies uz sēdekļa uzlikt maisiņu ar tirgū pirktām siļķēm. Ieceri krīzes dēļ nedrīkst atmestPateicoties Ilmas un vēl dažu entuziastu pūliņiem, Latvijā ir tapusi interesanta Rīgas tramvaju un daļēji arī trolejbusu un pilsētas autobusu parku attīstības vēsture. Vēlos zināt, vai arī valsts nevarētu sniegt palīdzību šādas vēstures pilnīgošanai. I. Jansone stāsta, ka pirms kāda laika radusies doma par tramvajiem izveidot kaut ko līdzīgu Latvijas dzelzceļa vēstures muzejam. Noskatītas arī telpas, kur iekārtot muzeju, bet sākušies ekonomiski grūtāki laiki, un idejas īstenošana ir iekavējusies. Tomēr, pēc I. Jansones domām, ieceri nedrīkst atmest, jo tramvaju un to kustības vēsture interesē arī daudzus ārzemniekus. Bijis gadījums, kad viņi ieradušies tramvaju novietošanas vietā un fotografējuši vecos vagonus. Ilma piebilst, ka ierašanās ar materiāliem dzimtajā novadā ir pirmais viņas mēģinājums šo vēsturi iznest ārpus galvaspilsētas.Tramvaja vadīšana – dzīvesveidsVaicāju, kas Ilmai pašai ir tramvajs. “Tas ir mans dzīvesveids. Es dažkārt smejos, ka ar tramvaju ceļos un guļos. Saistībā ar to esmu iepazinusi daudzus cilvēkus. Es gan uz tramvajiem skatos ne tikai ar Čaka dzejnieka izjūtām, bet arī ar pētniecisku aci. Taču neesam aizmirsuši arī Čaku. Sadarbojamies ar Čaka muzeja darbiniekiem, un ir iecere sagatavot publicēšanai materiālu par tramvaju vēsturi, kurš būtu papildināts ar Aleksandra Čaka dzejoļiem,” saka I. Jansone.Dzinuli savam vaļaspriekam veidot galvaspilsētas elektrotransporta vēsturi Ilma ieguvusi, vērojot dzelzceļnieku darbošanos šajā jomā. “Man patīk viņu attieksme. Dzelzceļniekiem vilcieni nenozīmē tikai pārvietošanās līdzekli no punkta A līdz punktam B. Viņiem tie ir kas vairāk. Tādēļ arī tapis Latvijas dzelzceļa muzejs, lai cilvēki sajustu šīs jomas smaržu un to, kādu varenību tā sevī slēpj. Mums, tramvajniekiem, nekā tāda nebija. Izdarījām savu darbu, sagaidījām algu, un viss. Es to nolēmu mainīt, lai arī mūsu jomā cilvēki ieraudzītu profesijas skaistumu,” apliecina I. Jansone. Ilma atzīst, ka pēc pavadītās bērnības un pusaudzes gadiem laukos Rīga viņas dzīvē pavērusi jaunu lappusi. “Tā bija pilnīgi citāda – bez lauku klusuma, ar burzmu un steigu. Taču esmu priecīga, ka šo lappusi atvēru. Esmu atklājusi sevī jaunas spējas un sapratusi, ka arī transportlīdzeklim, ar kuru cilvēks brauc, ir sava dvēsele. Mani tā uzrunā, un tas man ļāvis sevī atrast radošu dzirksti, lai šo dvēseli es varētu iemūžināt savos mākslas darbiņos un arī dzejā, kuru gan daudz nerakstu, bet tikai tad, kad rodas uz to mudinošas noskaņas,” saka I. Jansone.
