Šaušalīgā traģēdija, moderna lielveikala drupās aprokot cilvēkus, emocionāli vismaz uz laiku saliedējusi sabiedrību. Nāves priekšā izrādās visi vienlīdzīgi – nešķirojot tautības, politisko partiju piederību, reliģisko pārliecību, mantisko atšķirību. Par notikušo man bija ticama informācija jau tobrīd, kad mūsu avīzei rakstīju par klimatu un laika prognozēm, toreiz nolēmu vairīties no pārāk drūmām krāsām. Jo nekādi brīdinājumi jau nepalīdzētu.Un nebūtu rakstījis arī tagad, ja vien Valsts prezidents Andris Bērziņš nebūtu skaļi paziņojis, ka notikusi gandrīz apzināta masu slepkavība. Pašsaprotami, ka vainīgie jāsauc pie kriminālatbildības. Lielās bēdās daudzi arī gatavi izpildīt kaut linča tiesu, interneta komentāros vaininieku nosaukts dučiem. Es tomēr atļaušos cilvēkus aicināt būt apdomīgiem ar it kā visgudriem spriedumiem.Pagaidām nevaram noliegt nevienu no katastrofas iespējamiem scenārijiem, bet par visnopietnākajām versijām der minēt divas. Zinām, ka veikala celtniecības gaitā radās problēmas ar gruntsūdeņiem. Kurš tagad var pateikt, kā gruntsūdeņu plūsmas uzvedās zem betona vāka? Šajā virzienā liek domāt fakts, ka signalizācijas ieslēgšanās bija saistīta ar norisēm pagrabstāvā. Otrs iespējamais iemesls tāpat saistīts ar anomālo zonu. Projektētāji lieliski prot aprēķināt riskus, kas saistīti ar lineārajām svārstībām (Kuka likums), bet tā sauktā Rietumu civilizācija izrādās bezspēcīga, ja svārstībām piemīt cits raksturs. Savukārt Ķīnā tur cieņā tradicionālās gudrības, un skatījums uz āderu un citu enerģiju plūsmām pavisam cits. No latviešu matemātiķiem padomu vispirms vajadzētu lūgt profesoram Andrim Buiķim vai viņa domubiedriem. Personīgi pazīstu tā sauktos āderniekus, kuri strādā profesionālā līmenī, kuri iepazinuši arī ķīniešu tradīcijas, lūk, tieši šie cilvēki bija jāaicina, lai noteiktu vietu veikala būvniecībai (zinu uzņēmējus, kuri tā rīkojas).Moderno lielveikalu “šķūņu” īpatnība tā, ka, iebrūkot vienai kopnei, visa konstrukcija sabrūk pēc domino kauliņu principa.Un mums visiem kopā jāpadomā par vienu bēdīgu fenomenu. Darbojas signalizācija, skan aicinājumi pamest telpas, bet neviens pat nereaģē. Veikala administrācija izlemšanu deleģējusi apsargiem, bet apsargi dreb bailēs, lai tikai jukās kāds bomzītis nepaķertu konjaka pudeli. Taisnības labad gan jāteic, ka zināms skaits pircēju veikalu steidza pamest tūdaļ, kolīdz ieslēdzās signalizācija. Tā kā nekas uzreiz nenotika, pārējie brīdinājumus ignorēja.Krievijā komentētāji cenšas salīdzināt Rīgas traģēdiju ar dažas dienas iepriekš notikušo aviokatastrofu Kazaņā. Šie notikumi, gribas teikt, ir no dažādām operām. Tatarstānas lidsabiedrība pirka vislētākās lidmašīnas, pilotiem maksāja viszemākās algas, bet palika parādā pusvalstij. Šādas kompānijas Krievijā, dažkārt arī Latvijā, tiek dibinātas, lai daži cilvēki sagrābtu lielu naudu, un pēc tam kaut ūdensplūdi. Lidsabiedrības vadītājus varam salīdzināt ar mūsu “Liepājas metalurga” bijušo saimnieku Zaharniju, un tieši šajā virzienā prezidentam Bērziņam vajadzētu mest savus dusmu zibeņus.Vēl viena savdabība. Kad iepriekšējā reizē nolemtā lidmašīna devās uz Maskavu, tad pirms piezemēšanās esot sākusi pamatīgi zvalsīties (načalo kolbasiķ). Atpakaļreisā uz Kazaņu bijusi paredzēta cita lidmašīna, kurā, par nelaimi, nav bijis biznesa klases. Bet, lūk, atradušies pāris ļoti ietekmīgu “čiekuru”, kuri pieprasījuši biznesa klases ērtības. Lai nebūtu jākontaktējas ar visādiem plebejiem. Rezultātu zinām.Traģēdijas notiek visur pasaulē, lūk, nesen Filipīnās gāja bojā tūkstoši. Esmu pieredzējis 1950. gada traģēdiju, kad Daugavā nogrima kuģis ar tūristiem. Gulēju Rīgas 1. slimnīcā, un visu nakti iekšpagalmā čīkstēja sanitārie rateļi, noslīkušos no uzņemšanas nodaļas vedot uz morgu. Nelaimēm pretī jāliek cilvēcība.
