Dotais devējam atdodasTad, kad ikdienas izdzīvošanas cīņā reizēm iestājas pagurums, tad, kad ar negribētu skaudību jāsāk lūkoties uz tautiešiem ārzemēs, kāds citu pēc citas sūta zīmes. Laikam jau var. Var izdzīvot arī tad, kad klājas grūti, nezaudējot cieņu. Vajag tikai šīs zīmes prast saskatīt un ņemt vērā. Pašvaldību naudas makos, kur vien klausies, par galveno kļūst sociālais atbalsts trūcīgajiem iedzīvotājiem. “Es nekad neesmu prasījusi palīdzību. Esmu daudziem pati palīdzējusi. Ja jūs zinātu, kāds tas ir prieks!” pretstatā palīdzības lūdzējiem saka kāda pensionāre. Savai audžumeitai uz ārzemēm viņa nesen aizsūtīja 50 latus – dāvanu dzimšanas dienā. Naudiņu iekrājusi, vasarās lasot ogas mežā un aizvadītajā vasarā šādi tikusi pie aptuveni 400 latiem. “Ja cilvēks grib, tad daudz ko var,” ir pārliecināta pensionāre. Dilemma ir tajā, cik augstu katrs cilvēks pacēlis latiņu savā dzīvē, ko un cik daudz viņš no tās vēlas. Ir divas bagātības – materiālā un garīgā. Ja nav vienas, tad dzīvesprieku var sniegt otra. Bagātība ir arī vēlme un spēja palīdzēt citiem, daloties pat tad, ja nav daudz, ko dot. Šonedēļ “Ziemeļlatvija” uzklausīja jaukus vārdus. Tos nopelnījuši tie mūsu puses cilvēki, kuri devuši pajumti saimnieku pamestiem suņiem. “Šie cilvēki dod ticību un cerību, ka šajā sadzīviski un emocionāli smagajā laikā daudziem tomēr ir atvērtas sirdis. Visdziļākā cieņa un pateicība viņiem,” paldies saka rīdziniece Diāna Elekse. Viņa uzņēmusies rūpes, lai pamestie dzīvnieki atrastu jaunas mājas.Dotais devējam atdodas. Ja neprasi pretī, bet vēlies palīdzēt nesavtīgi. Jo tad saredzi jēgu dzīvei.
