Pavadītie darba gadi “Ziemeļlatvijā” man ir ļoti nozīmīga dzīves daļa. Tie sakrita ar lielām politiskām pārmaiņām, kurās arī es biju aktīvi iesaistījies.
Pavadītie darba gadi “Ziemeļlatvijā” man ir ļoti nozīmīga dzīves daļa. Tie sakrita ar lielām politiskām pārmaiņām, kurās arī es biju aktīvi iesaistījies. Ikdienā bija gan daudz prieka, gan satraukuma, jo toreizējais laiks arī ekonomiski bija sarežģīts. Lai avīzes izdošanai sagādātu papīru, kā maiņas preces uz Krieviju vajadzēja vest gaļas konservus un kokmateriālus.
Manā dzīvē nozīmīgi bija tas, ka veidojās pilnīgi jauna žurnālistika. Padomju gados mēs varējām tikai sapņot par iespējām brīvi rakstīt, nebaidoties no cenzūras. Tomēr, kad uzreiz šī iespēja bija dota, izrādījās, ka nav nemaz tik vienkārši noteikt robežu, cik tālu var atļauties visu zināmo publicēt, kā arī ko un kā rakstīt. Tajā pašā laikā redakcijas kolektīvā valdīja liels emocionālais pacēlums, var teikt, kādu laiku tā bija īsta eiforija, ko radīja darbs jaunajos apstākļos. Man šis periods bija arī laba biznesa skola, īpaši tad, kad “Ziemeļlatvija” kļuva par privātuzņēmumu. Bijām nostādīti skarbās īstenības priekšā, saprotot, ka visa nauda, kas vajadzīga laikraksta izdošanai, jānopelna pašiem. Kā redaktors izstrādāju samaksas sistēmu, lai žurnālistos radītu ieinteresētību strādāt labāk. Princips bija tāds: kurš vairāk un labāk uzrakstīja, saņēma lielāku atalgojumu. Jāatzīst, ka to noteikt nemaz tik vienkārši nebija, jo tādās lietās grūti izvairīties no subjektīva sprieduma.
Vēl man laikraksta izdošanā pavadītais laiks šķiet nozīmīgs ar to, ka presē sākās jaunu tehnoloģiju izmantošana. Tas nebija vienkāršs process. Vairāki žurnālisti neiztika arī bez asarām, kamēr apguva prasmi rīkoties ar datoriem. Kopumā tas man bija ļoti bagāts periods, jo dažādās jomās notika lielas pārmaiņas, kādas agrāk cilvēki pat visas dzīves laikā nebija piedzīvojuši. Guvu labu pieredzi, ka preses uzņēmējdarbībā pat ar labāku piedāvājumu nav viegli iekarot lasītāju piekrišanu. Bija nodoms paplašināt “Ziemeļlatvijas” izplatīšanu un to piedāvāt arī kaimiņrajonos, bet pārliecinājos, ka lielākā daļa lasītāju priekšroku dod saviem reģionālajiem izdevumiem, pie kuriem tā pieradusi, un ir diezgan atturīga pret jauniem laikrakstiem.
Vadot “Ziemeļlatviju”, ļoti daudz ko uzzināju par novada vēsturi. Vēlējos apzināt mūsu laikraksta izdošanas sākuma laiku un cilvēkus, kas veidoja pirmos numurus. Tikos ar personām, kuras atcerējās tos laikus. Tā bija dzīvā vēsture, ko viņi man stāstīja. Uzzinātā dēļ sevi uzskatu par lielu ieguvēju.
Ar prieku atceros dzimšanas dienu un dažādu svētku svinēšanu kolektīvā. Šajos saietos viss notika ļoti patiesi, jautri un jauki. Lai arī darbā kādreiz attiecībās radās problēmas, svētku reizēs tās nepieminēja. Šos brīžus es vēl tagad šad tad atceros, jo šobrīd man darba ikdiena kļuvusi vēl saspringtāka un ir diezgan nežēlīga, tādēļ neformāliem pasākumiem laika tikpat kā neatliek. Ir brīži, kad mani pārņem pat neliela nostalģija, atceroties pavadītos gadus redakcijā. Tad vēl vairāk izjūtu to, ka tas manā dzīvē bija skaists un bagāts laiks.
