Atklāti jums pateikšu — man nepatīk vārds “veca”, labāk saku — “sena”. Tātad, jo senāka kļūstu, jo vairāk man šķiet, ka laikam ir pieauguši spārni.
Atklāti jums pateikšu — man nepatīk vārds “veca”, labāk saku — “sena”. Tātad, jo senāka kļūstu, jo vairāk man šķiet, ka laikam ir pieauguši spārni. Nesen vēl pinām Jāņu vainagus, bet, skat, — Ziemassvētki jau klāt. Šajā sakarā ar draugiem mēdzam jokot: “Tā tā dzīve paiet!…”
Izvērtējot aizvadīto gadu, varu tikai teikt — viss notiek! Neatklāšu neko jaunu, ja teikšu, ka dzīves kvalitāti lielā mērā nosaka naudas maciņa biezums.
Kā vairums cilvēku, arī es ik uz soļa izjūtu dzīves dārdzību. Ja godīgi, vairs nav ne gribēšanas, ne spēka diskutēt par to, nekas jau nemainās, tikai pavājinās nervu sistēma. Vien pašam ir jāsaspringst un nepārtraukti jādomā, kā nomaksāt visus rēķinus un pabarot ģimeni, jo neviens cits manā vietā to nedarīs. Vienīgais mierinājums ir tas, ka mana paaudze ir vēl jauna un gana enerģiska, lai cīnītos, bet kā lai dzīvo pensionāri un nestrādājošie, kuriem dažādu iemeslu dēļ jādzīvo mājās. Tiem, kuri dzīvo laukos un nav slinki, vienmēr būs ko likt uz maizes un katlā, bet pilsētniekiem dzīves garoza ir vairākas reizes cietāka. Statistikas dati liecina, ka visapzinīgākie rēķinu maksātāji ir pensionāri. To varu apstiprināt, jo, vairākkārt runājot ar sirmgalvjiem, man kļūst tā kā drusku neērti par to, kā viņiem ir jādzīvo. Vairākums pensionāru nav raduši, ka kādam ir parādā kaut santīmu, tāpēc vispirms norēķinās par komunālajiem pakalpojumiem, nopērk nepieciešamākās zāles un tikai tad domā par dienišķo maizi. Veikalos esmu redzējusi, kā tantītes pērk pašu lētāko maizes kukulīti un lūdz pārdevējai nosvērt vienu sardeli un vājpiena biezpiena piciņu. No rītiem pie vietējā gaļas veikala kā padomju laikos stāv garum garā rinda. Ilgi nezināju, kāpēc cilvēki drūzmējas pie veikala durvīm. Izrādās, no rītiem var dabūt lētos kauliņus, gaļas atgriezumus un subproduktus. Šīs skaudrās pārdomas par dzīvi skumjākas kļūst pirmssvētku laikā, kad krāsainas gaismas un reklāmas brēktin brēc: “Ir sācies lielās iepirkšanās drudzis!” Šķiet, tas neattiecas uz lielāko tautas daļu, jo tai vienkārši nav naudas tērēšanai. Statistiķi viszinoši stāsta, ka latvieši dāvanu iegādei tērējot vidēji no desmit līdz simts latiem. Nezinu, nezinu, vai tā ir patiesība, tikai jaunajā gadā gan vēlētos, lai sirmgalvjiem un maziem bērniem nav jācieš no tā, ka veikalos nevar nopirkt to, ko sirds kāro, kaut gabaliņu kūkas vai gaļas.
